Katra māmiņa,
kura zīda savu mazuli, saskaras ar gadījumiem, kad šķiet, ka bērniņam pietrūkst
krūts piens, viņš niķojas vai atsakās ņemt krūti vispār, krūtis ir šķietami tukšas. Satraukumam pieaugot,
problēma kļūst arvien akūtāka un kā loģisks iznākums parasti ir pudelītes ar
piena maisījumu piedāvāšana mazulim. Kā saprast, ka pieniņš patiešām pietrūkst?
Kā to īsā laikā pavairot un kā pārdzīvot tos brīžus, kas zīdainis saka krūtij „nē”?
Iesākumā jātiek
skaidrībā ar piena ražošanas sistēmu sievietes krūtīs. 4-5 dienā pēc bērniņa dzimšanas sievietes
krūtīs pirmpienu, kas ir ļoti mazā daudzumā, aizstāj „īstais” piens, kurš
pirmajās nedēļās visām sievietēm ir daudz, veidojas tā pārprodukcija, krūtis
stipri piebriest, ir sāpīgas, pieniņš mēdz tecēt arī starp ēdienreizēm un ir
liels risks iegūt piena vadu sastrēgumu un iekaisumu. Pēc bērna 3 mēnešu vecuma
piena ražošana pielāgojas bērna vajadzībām un piena daudzumu sāk regulēt „pieprasījuma
\ piedāvājuma” likums. Tātad piens izstrādājas tik daudz, cik tajā brīdī bērnam ir nepieciešams, pie
nosacījuma, ka bērnam netiek ierobežota piekļuve pie krūts, atrašanās ilgums
pie tās, bērns tiek zīdīts gan dienā, gan naktī un bieži.
Tomēr arī
mierīgajā māmiņas un zīdainīša dzīvē var būt periodi, kad īslaicīgi var
pietrūkt piens vai arī bērnam rodas grūtības ar tā izzīšanu no krūts.
Katrs zīdainis
pirmā gada laikā piedzīvo vairākus attīstības lēcienus. Parasti tie mēdz
saistīties ar kaut kā jauna apguvi, pārmaiņām ikdienā, ģimenē. Tas nozīmē, ka bērnam pēkšņi rodas
nepieciešamība apēst lielāku piena daudzumu. Tā kā māmiņas krūtis var
pielāgoties pakāpeniski , tad var rasties situācija, ka bērniņš pieprasa vairāk
piena, nekā māmiņa tajā dienā – stundā spēj „saražot”. Šajos gadījumos kā
vienīgais risinājums ir intensīvi likt bērnu pie krūts, gan vienas, gan otras,
stimulējot piena ražošanos. Ja māmiņa un
bērniņš aktīvi piestrādā, tad piena daudzums pieaug 2-3 dienu laikā un mazulis
atkal jūtas apmierināts.
Pastāv vairāki
riska faktori, kas šo procesu mēdz aizkavēt un problēmu padziļināt. Bērniņš
nesaņēmis tik daudz, cik gribēja, sāk pie krūts niķoties, bet māmiņa arvien
satraukties. Satraukums ir lielākais zīdīšanas bieds, jo satraucoties māmiņai
asinīs izdalās hormoni, kuri liek sievietes ķermenim saspringt un gludai
muskulatūrai sarauties. Tas kavē piena izdalīšanos un bērnam apgrūtina zīšanu,
kas savukārt var veicināt bērna
atteikumu no krūts. Kā daudzas māmiņas ievēro – veidojas apburtais loks.
Lai iedrošinātu
māmiņas un pārrautu šo „apburto loku”, ir vairāki ieteikumi:
·
piens
krūtīs nevar pazust vienas dienas laikā. Piena ražošana gaist ļoti
pamazām, nedēļām, mēnešiem pie
nosacījuma, ka krūtis vispār netiek stimulētas. Ja bērns kaut reizi dienā krūti
zīž – tajā ir piens.
·
Bērns
atsakās no krūts ne tāpēc, ka viņam pēkšņi negaršo jūsu piens, iemesli var būt
ļoti dažādi – slimība, zobu nākšanas sāpes, liels satraukums, pārmaiņas dzīvē
(piemēram, ārsta vai masiera, baseina
apmeklējums, dzīvesvietas maiņa u.t.l.), apjukums, kas radies tādēļ, ka bērnam
tika piedāvāts piens no pudelītes.
·
Liekot
bērnu pie krūts, māmiņai ir jāaizmirst visa apkārtējā pasaule, problēmas,
jāprot atslābināties un izbaudīt šie mirkļi. Pirms zīdīšanas ir vērts izdzert
siltas tējas krūzi, pielikt pie krūtīm siltu dvielīti vai ieiet dušā. Tas
atbrīvos un atslābinās piena vadus un bērnam būs vieglāk pieniņu izzīst.
·
Ja
bērns atsakās no krūts, uzvedas nemierīgi, ir vērts bērnu panēsāt ieaijājot un,
bērnam laižoties miegā, piedāvāt krūti atkal.
·
Ja māmiņa
jūt, ka pieniņš pietrūkst, jāpiedāvā bērnam krūti daudz biežāk, jāatsakās uz
vairākām dienām no garām pastaigām, viesībām un citām ārpusmājas aktivitātēm un,
veltot vairāk laika bērnam un zīdīšanai, tādejādi ātri tikt galā ar šo radušos
problēmu.
Ir svarīgi izprast sava bērna vajadzības, ieklausīties sevī un ar mierīgu prātu un smaidu risināt šīs ikdienas situācijas, nesatraucoties par iespējamiem scenārijiem ar negatīvu iznākumu. Ja šķiet, ka problēmas ieilgst vai arī grūti saņemties un rast pareizo risinājumu, jāmeklē zīdīšanas konsultanta vai arī pieredzējušās mammas pieredze, kurai ir bijusi pozitīva pieredze šādu problēmu risināšanā.