...Kad māte atstāj viņu vienatnē, mazulis nevar just, ka viņa drīz
atgriezīsies, un viss pasaulē kļūst neizturami nepareizs… Viņš jūt, ka raudot
kaut kādā veidā var izmainīt šo situāciju. Bet arī šīs sajūtas izzūd, ja bērnu
atstāj raudāt pārāk ilgi, ja pēc raudām neseko nekāda reakcija. Tad bērns
ieslīgst bezcerīgā, ilglaicīgā izmisumā… Jaundzimušais tiek ielikts kastē, kas
kalpo viņam par gultu, un viņu atstāj vienu, asarās un raudās slīkstošu, pilnībā
nekustīgā ieslodzījumā (pirmo reizi savā dzīvē kopš mātes miesām viņa ķermenis izjūt
šo bailīgo nekustīgumu)… Mazulis raud un raud; viņa plaušas dedzina gaiss,
sirdi plosa bezcerīgums. Bet neviens nenāk. Nezaudējot cerības savas dzīves
pareizībā, kā ir paredzēts no dabas, viņš dara vienīgo, ko pagaidām prot – turpina
raudāt. Paiet vesela mūžība, bērns ieslīgst miegā.
Pēkšņi viņš pamostas šajā trakajā un bailīgajā klusumā un nekustīgumā,
iekliedzas. No galvas līdz kājām viņu pārņem slāpju, vēlmju un neizturamās nepacietības
alkas. Viņš kliedz līdz aizsmakumam, sāpēm krūtīs. Beidzot sāpes kļūst
neizturamas, klaigas pamazām pierimst. Bērns klausās. Atver plaukstas, sažņaudz
dūrītes. Groza galvu no vienas puses un otru. Nekas nepalīdz. Tas ir
neizturami. Un atkal atsāk skaļas raudas, bet noslogotais kakliņš liedz tās
turpināt un bērns drīzumā apklust. Viņš sasprindzina savu vēlmju izmocītu
ķermenīti un rod tajā kaut kādu atvieglojumu. Tad viņš vicina kājas un rokas.
Apstājas. Šis radījums vēl nespēj domāt, nespēj cerēt, bet jau prot ciest.
Ieklausās. Tad atkal iemieg.
Kaut kas ir atnācis un pacēlis viņu gaisā. Lieliski! Viņu atgrieza
dzīvē… Visas mokas, kuras bija jāizcieš,
it kā pazūd… Bērns bauda mātes krūts garšu un gludu ādu, alkatīgi dzer
silto pienu, dzird pazīstamos sirdspukstus, kas atgādina viņam par bezrūpīgu
dzīvi mātes klēpī, tver ar savu vēl vājo redzi dzīvību un kustību… Viņš ilgi zīž, un kad jūtas paēdis, tad
ieslīgst snaudā...
UN PAMOSTAS ATKAL ELLĒ!
Ne saldās atmiņas, ne cerības, ne
domas nespēj radīt mieru un atgādinājumu par tikšanos ar savu mammu…
Viņa mamma pēc ilgām pārdomām izlēmusi bērnu zīdīt pati. Viņa mīl
viņu ar agrāk nepiedzīvotu maigumu. Sākumā viņai bija grūti atlikt pēc
zīdīšanas bērnu gultiņā, un it īpaši tādēļ, ka viņš tik sparīgi kliedz. Bet
viņa ir pārliecināta, ka tas ir nepieciešams, tādēļ, ka viņas māte (un viņa
noteikti to zina labāk) paskaidroja, ka ja padoties un izdabāt bērnam tagad,
viņš izaugs samaitāts un izlutināts. Viņa visu grib darīt pareizi; kaut kādā
brīdī viņai ir sajūta, ka mazs radījums viņai rokās ir svarīgāks par visu
pasaulē. Viņa nopūšas un atliek bērnu gultā, kas ir skaisti iekārtota,
izgreznota ar baldahīnu un dzelteniem pīlēniem, kas iederas bērnistabas interjerā.
Sieviete sakārto bērna krekliņu un apsedz viņu ar izšūtu paladziņu un
sedziņu ar bērna iniciāļiem… Māte noliecas, lai noskūpstītu bērna maigo
vaidziņu, un pamet istabu.
Mazuļa ķermeni satriec pirmais sirdsplosošais
kliedziens.
Viņa klusi aizver durvis. Jā, viņa ir pieteikusi viņam karu. Viņas gribai
ir jāuzvar. Aiz durvīm skan tādas skaņas, kuras izdveš cilvēks, kuru spīdzina.
Neiedomājamas bērna klaigas – nav pārspīlējums, tie atēno viņa iekšējās
sajūtas.
Māte svārstās, viņas sirds lūzt gabalos, bet viņa nepadodas un aiziet. Viņš
ir tikko pabarots, sauss. Viņa ir pārliecināta, ka patiesībā viņš neko negrib,
un tāpēc lai paraud, kamēr piekūst.
Bērns pamostas un atkal raud. Māte paver durvis, ieskatās istabā, lai
pārliecinātos, ka viņš ir turpat. Tad klusiņām, it kā baidoties viņā radīt
liekas cerības būt pamanītam, viņa aizver durvis un steidzas uz virtuvi, kur
strādā. Mazuļa raudas pārvēršas par trīcošām vaidām. Tā kā uz raudām neseko
nekādas reakcijas (lai gan bērns gaida, ka drīz pavisam drīz jābūt palīdzībai),
vēlmes kaut ko lūgt un signalizēt par savām vajadzībām jau mazinājušās un
pazaudējušās vienaldzības tuksnesī. Viņš apskata savu apkārtni. Aiz gultiņas
redelēm ir siena. Gaisma ir klusināta. Bet viņš vēl nespēj apgriezties. Un redz
tikai šīs nekustīgās redeles un sienu. Ir dzirdamas bezjēdzīgas skaņas kaut kur
tālumā. Bezgalīgā gultas redelīšu un sienas apskatīšana mijas ar redelīšu un
griestu apskati...
No grāmatas:
Šis ir tikai fragments no grāmatas. Atcerējos par to, kad mana 4 mēnešus veca mazulīte kārtējo reizi lika man domāt - kādēļ viņa tik ļoti alkst būt manās rokās? Kādēļ viņa neguļ ratos, gultiņā, uz grīdas viena pati? Un šie vārdi, ko ātrumā iztulkoju, tikai apliecina manu pārliecību, ka bērns ZINA, kā būt laimīgam. Mums - mammām - atliek viņā ieklausīties.
Neļaujiet jūsu mazulim zaudēt cerības... Viņš grib būt laimīgs!
