Nodarbība: Zīdaiņu un mazu bērnu miegs

Katras māmiņas prātu nodarbina jautājumi par zīdaiņu un mazu bērnu miegu.

Cik ilgi, kā, kur būtu jāguļ bērnam?

Vai no bērna barošanas veida ir atkarīgs, kā viņš gulēs?

Ko darīt, lai bērns nemostos naktī neskaitāmas reizes?

Zīdaiņu un mazu bērnu miegs, tā ilgums un struktūra ir atkarīgi no vairākiem faktoriem:

• No barošanas veida. Ar krūti zīdītiem bērniem miega struktūra mēdz būtiski atšķirties no mākslīgi baroto bērnu miega.
• No gulēšanas vietas izvēles: bērns guļ viens pats vai kopā ar vecākiem, vienā istabā ar vecākiem vai atsevišķā istabā.
• No bērna temperamenta. Ir mierīgi bērni, ir nervozāki, ir hiperaktīvi u.t.l.
• No atmosfēras ģimenē, bērna vecāku attiecībām, psiholoģiskā mikroklimata.

Nodarbībā apskatīsim zīdītu un mākslīgi barotu bērnu miega attīstību no pirmās dzīves dienas. Noskaidrosim, kā bērna ilgzīdīšana ietekmē miega struktūras attīstību. Pārrunāsim arī aizmigšanas apmācības metodes, vai tās ir efektīvas un kā tās ietekmē bērna psihoemocionālo attīstību vēlākos gados. Apskatīsim bērna miega struktūru un tās attīstību, bērnam pieaugot, ņemot vērā dažādus blakus faktorus. Pārrunāsim dažādu gulēšanas rituālu nozīmību.

Aicinu uz nodarbību 0 līdz 3-4 gadu vecu bērnu māmiņas un tētus, kuri vēlas izprast savu bērnu miedziņa īpatnības un palīdzēt savām atvasēm čučēt saldi un mierīgi!

Nodarbības norises laiks un vieta - Beātes iela 23, Valmiera, Ideju mājā 26.februārī plkst. 14:00. Pieteikties šeit 

Netradicionālā podmācība

Uzreiz pabrīdināšu. Tas, ko jūs izlasīsiet šajā rakstā, iespējams izraisīs neizpratni, pat pretreakciju. Tomēr iesaku izlasīt līdz galam. 

Lai rakstītu par podmācību, kura nebūt nav mana stiprākā puse kā 3 bērnu mammai, jo ir gājis un iet visādi, esmu daudz par šo tēmu domājusi un arī lasījusi. Līdz nonācu līdz interesantai grāmatiņai (varētu teikt brošūrai) "Atvadas no autiņbiksītēm" (Judīte Falka, Marija Vince) un vakar apmeklēju mūsu lieliskās speciālistes bērnu lietās Klaudijas Hēlas nodarbību "Podmācība" Valmieras Ideju mājā. Šobrīd esmu guvusi pilnīgu sapratni par podiņa apguves procesu. 

Pirms sākt aprakstīt podiņa apguves procesu, ir daži pieturas punkti, kas būtu jāsaprot.

Kā  bērna vecāki nonāk pie šī jautājuma aktualizēšanās? Kāpēc mēs uzskatam, ka bērnam nu ir laiks sākt lietot podiņu? Ar ko jāsāk? 

Diezgan lielā mērā atbildes uz šiem jautājumiem mums diktē sabiedrība un gadu desmitiem iesakņojušies stereotipi par podmācību, kuriem patiesībā nav nekāda zinātniska pamatojuma. 

Kā klasiski notiek podmācības process: 

1. Pieaugušais piedāvā podiņu neatkarīgi no tā, vai bērns ir apjautis savu nepieciešamību. Bērns tiek uzsēdināts uz podiņa.
2. Pieaugušais gaida, līdz ir sasniegts vēlamais rezultāts.
3. Pieaugušais pauž novērtējumu vai vilšanos par norisi atkarībā no rezultāta esamības/neesamības.

Tomēr, ja mēs aplūkojam tualetes lietošanas parasto kārtību:

1. Cilvēks jūt nepieciešamību
2. Cilvēks atturās no tūlītējās atvieglošanas un dodas uz šim procesam paredzēto telpu (vietu)
3. Cilvēks nokārtojas

Ja mēs analizējam šo procesu no fizioloģiskā viedokļa - tas ir reflektīvs process, kuru cilvēks kontrolē pilnībā un to vada. 

Tomēr tas nav tikai fizioloģisks process. Nokārtošanās ir saistīta ar sociālo audzināšanu, tīrs-netīrs jēdzieniem un izpratni, un arī ar zināmiem ierobežojošiem faktoriem (mēs nevaram nokārtoties jebkur, jebkurā brīdī un vietā). 

Tas nozīmē - stimulējot bērnu nokārtoties podiņā brīdī, ko ir noteicis pieaugušais, bērnam tiek atņemta iespēja pašam iepazīt ķermeņa signālus un saprast, ka sasniedzot noteiktu attīstības pakāpi, viņš pats var kontrolēt slēdzējmuskuļu darbību. 

Lai panāktu bērna nokārtošanos podiņā, bērni tiek ļoti bieži un ilgstoši sēdināti uz poda, tiek pielietotas īpaši skaņu signāli (cis, cis, a-a-a), rodot bērnam trenētu pieradumu nokārtoties pēc signāla, ko dod vecāki. Ar laiku, kad bērnam beidzot nobriest slēdzējmuskuļu kontrolēšanas refleksi un bērni kļūst spējīgi paši kontrolēt procesu, bērni sāk paši nokārtoties podiņā. Tomēr šis pārejas periods var nebūt tik nemanāms. Trenēti bērni bieži pārstāj iet uz podiņa, ir novērojami pilnīgi poda ignorēšanas periodi, izteikts agresīvs atteikums. Daudzi trenēti bērni ļoti veiksmīgi lieto podiņu, lai izpatiktu vecākiem, saņemtu uzslavu un sajūsmu spiedzienus no mammām, priecājas līdzi. 

Tagad svarīgākais - kāds ir vidējais slēdzējmuskuļu kontroles mehānisma nobriešanas vecums  bērniem? 

Pēc ļoti detalizētiem pētījumiem, kuri apskatīti augstākminētajā grāmatā ( pētījumi veikti Pikleres institūtā Loczy Budapeštā) ir noskaidrots, ka  vidējais vecums, kad bērni apguva slēdzējmuskuļu kontroli : 

zēniem 35.2 mēneši

meitenēm 34.4 mēneši. 

Ja ļoti noapaļo, tad tie ir 3 gadi kā zēniem, tā meitenēm!!

Jūs teiksiet, bet mans bērns prasās uz podiņa jau no 2 gadu vecuma! Jā - to jūs esat viņam ietrenējuši, bet ir vairāki zemūdes akmeņi, ar kuriem var saskarties vecāki un viņu bērni, ja podmācība tiek trenēta, piemēram,

• tā saucamie regresa periodi, kad bērns, kas pirms tam gājis uz poda, sāk atteikties to darīt un atgriežas pie autiņbiksītēm
• bailes un nevēlēšanās nokārtoties svešās vietās, tajā skaitā bērnudārzā, ciemos
• psiholoģiskais aizcietējums
• enurēze vecākiem bērniem
• izteiktas problēmas nokārtoties publiskās vietās
• atteikšanās čurāt vai kakāt podā (vienas no lietām), pieprasot uzvilkt autiņbiksītes

Un nobeigumā - galvenie pamatprincipi kā rīkoties, ja jūs nevēlaties trenēt bērnu iet uz poda (analoģijai - dzīvnieku pieradināšana nokārtoties noteiktā vietā), bet vēlaties palīdzēt bērnam saprast savu ķermeni un patstāvīgi kontrolēt šo procesu. 

1.  Nesteidzaties ar poda iegādi un ļoti agrīnu iepazīstināšanu ar to (pēc 2 gadu vecuma būtu piemērotāks laiks)
2. Vēlams stabils augsts pods, uz kura bērns nesēž atgāzies uz aizmuguri, ar atbalstu ne tikai uz bērna augšstilbiem, bet arī muguras (asteskaula daļā).
3. Novērojiet bērna raidītos signālus par viņa nokārtošanās procesiem (bērni bieži sastingst, var pietupties, pieķeras pie autiņbiksītēm), bet netraucējiet šajā procesā. 
4. Mierīgā balsī komentējiet, ko bērns dara - tu kakā? tu čurā? 
5. Ļaujiet bērnam interesēties un novērot kā to dara pieaugušie un vecākie bērni.
6. Iepazīstoties ar podu, paskaidrojiet, kas tajā tiek darīts. Podam jāstāv tur, kur ir vecāku nokārtošanās vieta - tualetē, vannasistabā. 
7. Nepadariet sēdēšanu uz poda aizraujošu - nelasiet grāmatas, nespēlējiet spēles, bērnam sēžot uz poda. Podiņš ir domāts kakāšanai un čurāšanai.
8. Ja bērns nokārtojas podā, jūsu sajūsmai nav jābūt vētrainai, drīzāk jums jākonstatē fakts - tu pakakāji, pačurāji, ļoti labi! Izlejiet kopīgi poda saturu tualetes podā un nolaidiet ūdeni. Pirmajās reizēs bērnam saprotot, ka kaka vai čura ir iznākusi no viņa, var būt liels šoks, interese vai pat bailes. To pašu bērns var izjust noskalojot tualetē podiņa saturu. Esiet saprotoši un pacietīgi. 
9. Ļaujiet bērnam izlemt - vai viņš grib vai negrib šobrīd nokārtoties. Ja mazulis sāka "nē" - respektējiet to. 
10. Ļaujiet bērnam pašam novilkt bikses un apsēsties uz podiņa, jo tas ir viņa lēmums - nokārtoties. Arī pieceļas bērns no poda pēc savas iniciatīvas. 
11. Autiņbiksīšu nelietošana (slapjās bikšeles) vai staigāšana pliku dupsi ar nolūku paātrināt podiņa apguvi ir nelietderīga (šoreiz nav runa par ietrenēšanu), jo neveicina refleksu nobriešanu. 
12. Nekauniniet! Ne par netīrām bikšelēm, autiņbiksītēm, ne par tukšu podu. Tas nepalīdzēs bērniem apgūt poda lietošanu, bet pat var attālināt šo procesu. 

Ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā, tā ir jūsu - vecāku - izvēle, kādā veidā jūsu bērns apgūs poda lietošanu, tomēr ceru, ka šis raksts radīs pārdomas un pavērs iespējas paskatīties uz šo procesu no citas puses. 

Zīšana ne tikai, lai paēstu

Šī tēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Man ne visai patīk jēdziens - Krūts barošana- jo šajā vārdu salikumā jau ietverts mīts, kurš vajā lielāko daļu zīdaiņu mammu. 
Šis mīts gan ir sen kā zinātniski atspēkots, tomēr arvien jaunās māmiņas uzdod jautājumus:

• kādēļ mans bērns "karājas pupa galā" nemitīgi?
• kā atradināt bērnu no nemitīgās zīšanas naktī?
• kā panākt, lai bērns guļ visu nakti nepamostoties?
• bērns zīž krūti knupīša vietā, ko darīt? 

Esmu jau rakstījusi blogā iemeslus, kādēļ bērns var zīst krūti- bloga ieraksts . Tomēr acīmredzot par to jārunā vēl un vēl. 

Bērns piedzimst ar refleksu - zīst. Un ir skaidrs, ka viņš zīdīs jebko, ko viņam ārpasaule piedāvā - krūtsgalu, savus pirkstus, dūrītes, sedziņas maliņu, lūpiņu, un jā - arī pudeli vai mānekli, ja tādu viņam piedāvās. Ir skaidrs, ka bērna zīšanas pamatobjekts, ko paredzējusi māte-daba ir krūtsgals. 

Tomēr atrodoties pie krūts, zīdainis un arī lielāks bērns neapmierina tikai zīšanas refleksus. Viņš bauda emocionālu un fizisku kontaktu ar māti, atrodas siltumā.

 Zīžot bērns atslābina vēdera muskulatūru un tādejādi vieglāk ir spējīgs iztukšot zarnu traktu un urīnpūsli (pakakāt un pačurāt). 

Uzņemot mātes pienu, bērns saņem arī "laimes hormonus" - endorfīnus, kuri ļoti labvēlīgi ietekmē bērna nervu sistēmu un tās attīstību. Lasiet rakstā  par mātes pienu šeit .

Tagad nedaudz padomāsim par klasiskākajiem māmiņu jautājumiem, kādas atbildes var uz tiem dot.

kādēļ mans bērns "karājas pupa galā" nemitīgi?

Ja bērns ir vēl ļoti mazs - līdz 6 mēnešu vecumam - visticamāk, tādā veidā viņš cenšas maksimāli uzņemt uzturvielas, jo šajā vecumā bērns strauji aug un attīstās, bet daudzi zīdīti bērni neprot izēst uzreiz lielu daudzumu mātes piena, izzīž katrreiz citādāku daudzumu. Pie tam mātes piens bērna kuņģī atrodas vien 20 - 30 minūtes un uzsūcās tālāk zarnu traktā (ja salīdzinat ar mākslīgo piena maisījumu - tas var atrasties kuņģī pat 2 stundas) - tukšais kuņģīts rada bērnam nemierīgumu un viņš vēlas papildināt to. 

Maziem bērniem ir ļoti nepieciešams emocionāls kontakts ar māti, jo viņu nervu sistēma vēl nav nobriedusi, Jebkāds emocionāls pārdzīvojums it īpaši dienas laikā bērnam rada lielu diskomfortu un, lai to mazinātu, bērns aktīvi pieprasa krūti. It īpaši tas ir novērojams nakts laikā, jo dienā bērnam sakrājas emocionālā spriedze, no kuras naktī- klusumā un mierīgos apstākļos zīžot krūti atbrīvojas. Liedzot bērnam krūti naktī - jūs ne tikai riskējat šo spriedzi palielināt, bet arī iedragāt jūsu un bērna savstarpējo emocionālo saikni.

• kā atradināt bērnu no nakts nemitīgās zīšanas?

Jāapbēdina mammas, bet  ir jāsaka, ka nakts zīšana parasti aiziet viena no pēdējām. Dienas laikā ir iespējas bērnam novērst uzmanību, iziet pastaigā, pieslēgt bērna auklēšanai viņa tēvu, vecmāmiņu, auklīti. Naktī bērns kompensē šo visu (skat, iepriekšējo punktu) un pat tie bērni, kuriem nedod iespēju zīst pa nakti, tomēr mostas un mammas ir spiestas dzirdīt ar ūdeni, šūpināt, nēsāt uz rokām utt. Protams, pienāk brīdis, kas bērniem zūd cerības iegūt emocionālu atslābumu naktīs, zīžot krūti, un viņi sāk gulēt ilgāk un dziļākā miegā (par ko parasti mammas un tēti priecājas), tomēr parasti šāds periods neilgst mūžīgi un ap 2-3 gadu vecuma periodā šie bērni pēkšņi sāk atkal mosties, murgot, slikti gulēt, grūti aizmigt. Lielākoties tie ir bērniņi, kuriem ir mācīts aizmigt pašam, nomierināties pašam, gulēt visu nakti. Uzkrātā slēptā emocionālā spriedze "izpeld" 2-3 gadu vecumā, ko pēc tam zīmīgi sauc par 3-gadnieku krīzi. 

• kā panākt, lai bērns guļ visu nakti nepamostoties?

Kādēļ jūs vēlaties to panākt?  Parasti šeit galvenais iemesls ir vecāku labsajūta, iespējas izgulēties, nevis bērna vajadzības. (skat. iepriekšējo punktu). Zīdaiņu un pirmsskolas vecuma bērnu miega struktūra ir citādāka. Lielāko daļu miega veido tā saucamais virspusējais miegs - jeb aktīvās miega fāzes - to laikā bērni grozās, čāpstina, plakstiņi kustās, viņi bieži maina gulēšanas pozu, pat ceļas sēdus. Tas ir saistīts ar to, ka bērni šajā vecumā aug strauji, bet aktīvajā miega fāzēs, atšķirībā no dziļa miega fāzēm, visi procesi organismā ir aktīvi, vielmaiņa strādā, asinsrite ir aktīva - tādejādi nodrošinot bērnam augšanu un attīstību. 

• bērns zīž krūti knupīša vietā, ko darīt? 

Šis apgalvojums ir pilnībā aplams, jo bērns nepiedzimst ar zināšanām par to, kas ir māneklis, kādā formā tam ir jābūt un kas ar to jādara. Savukārt krūti - tās smaržu, siltumu, tai tuvos sirdspukstus bērns ļoti labi pazīst. Tieši tādēļ mānekli bērnam var piedāvāt tikai tad, kad viņš ir pilnībā apguvis zīšanas tehniku, ļoti labi pieņemas svarā un labi attīstās. Tas ir pēc 3 mēnešu vecuma. Bet tikpat labi bez šī gumijas izstrādājuma var iztikt vispār! 

Īstenībā ir ļoti grūti pārliecināt mūsdienu mammas par to, ka bērna vajadzība zīst krūti bieži, arī (pat) 2 gadu vecumā, ir normāla parādība, kas ir saskaņā ar dabā noteiktajiem fizioloģiskiem un psiholoģiskiem procesiem cilvēka organismā. Tā ir dabiskas audzināšanas sastāvdaļa, kas sniedz ārkārtīgi daudz priekšrocību un dod pamatu tālākai bērna personības attīstībai. Bet par to - citreiz...

TESTS - Vai jūsu bērns ir gatavs zīdīšanas nobeigumam?

Šeit ir solītais tests, kurš parādīs jūsu bērniņa gatavību zīdīšanas nobeigumam. Tests nav man izdomājums, esmu to savulaik tulkojusi un pielāgojusi.  Izmantoti materiāli no AKEB  (Асоциация консультантов по грудному вскармливанию – Zīdīšanas konsultantu asociācija – www.akev.ru)

Kā jebkuru testu pildot, jo godīgāk un kritiskāk vērtēsiet jūsu situāciju un atbildēsiet uz jautājumiem, jo reālākus ieteikumus saņemsiet pēc testa rezultātiem. 

		Jā	Nē	Balles
1	Jūsu bērnam nav nepieciešams zīst krūti pirms naktsmiega un pirms diendusas
2	Naktī bērns zīž vairākas reizes
3	Mazulis ir pārstājis prasīt krūti pēc pamošanās no diendusas
4	Dienas laikā bērns padzeras no krūts pēc brokastīm, pusdienām, vakariņām un citām ēdienreizēm
5	Dienas laikā bērns prasa krūti retāk nekā līdz šim
6	Bērns prasa krūti, kad viņam nepieciešams nomierināties (noguris, kaut kas sāp, bail u.t.l.)
7	No rīta pēc pamošanās bērnam var novērst uzmanību no krūts
8	Bērns prasa krūti, ja grib padzerties
9	Ja dienas laikā bērns prasa krūti, bet mamma cenšas novērst uzmanību vai ierosina pagaidīt, viņš ir spējīgs uz kādu laiku aizmirst par savu lūgumu
10	Bērns prasa krūti, mammai ierodoties mājās pēc ilgākas prombūtnes
11	Nakts laikā bērns nezīž vispār, vai dara to ļoti reti
12	Bērns bieži prasa krūti, kad viņam ir garlaicīgi, kad mamma ieņem mierīgu pozu, piemēram, runājot par telefonu vai skatoties TV
13	Dienā, ja mammas nav mājās, bērns ir spējīgs iemigt ar citu cilvēku
14	Ja bērnam rodas vēlme zīst krūti, ir ļoti grūti viņam novērst uzmanību
15	Bērnam tikpat kā nav nepieciešama krūts, lai nomierinātos
16	Ja  mammas prombūtnes laikā bērnu mēģina nolikt kāds cits, bērnam neizdodas normāli aizmigt
17	Diennakts laikā ir atlikušas 1-3 zīdīšanas reizes

Rezultātu aprēķini

Pierakstiet pa 1 ballei par negatīvu atbildi jautājumos 1, 3, 5, 7, 9, 11, 13, 15, 17

Pierakstiet pa 1 ballei par pozitīvu atbildi jautājumos 2, 6, 8, 12, 14, 16.

Pierakstiem 2 balles par pozitīvu atbildi jautājumos 4, 10.

Rezultāti:

Ja jūsu bērnam ir vairāk nekā 2-2,5 gadiņi un uz pēdējo jautājumu (17.) jūs atbildējāt „Jā”, tad jums ir atlicis pēdējais solis, lai veiksmīgi pabeigtu krūts barošanu. Vai to izdarīt jau šodien vai dažus mēnešus vēlāk, to izlemt ir jums abiem ar mazuli. 

0-6 balles:

Iespējams, jūsu bērniņš ir gandrīz gatavs pabeigt krūts barošanu. Tomēr, ja tagad, mēģinot pabeigt zīdīšanu, mazulis sāks zīst pirkstiņu, apakšlūpiņu vai kaut ko vēl, neignorējiet to. Tas liecina par to, ka Jūs steidzaties ar zīdīšanas nobeigumu. Ja šajā gadījumā ignorēt bērna vajadzības, tas var nākotnē nopietni ietekmēt bērna nervu sistēmu.

7-12 balles:

Šis tas jūsu attiecības ar bērnu ir mainījies. Bet nevajadzētu skriet notikumiem pa priekšu.  Šajā posmā aizstāt bērnam mātes krūti nav ar ko un nedrīkst atņemt bērnam drošības sajūtu, pārliecību par to, ka mamma ir blakus, sasniedzama un emocionāli atbalstīs, jo atteikumu iedot krūti šajā posmā bērns uztvers līdzvērtīgi nodevībai. Arī pašai mammai pārtraucot zīdīšanu šajā brīdī, var rasties nopietnas nožēlas un nepabeigtības sajūtas,  kas smagākos gadījumos var novest pat pie depresijas izpausmēm.

13-19 balles:

Bērns pilnībā nav gatavs krūts barošanas nobeigumam. Pārtraucot zīdīšanu šajā brīdī, gan bērns, gan mamma izjutīs lielu emocionālu spriedzi, kas var ietekmēt gan bērna fizisko, gan emocionālo veselību. Bērns var sākt vairāk slimot, kļūt histēriskāks, nevaldāmāks, var rasties problēmas atstāt bērnu citiem pieaugušajiem, naktīs bērns var sākt biežāk mosties, murgot.  

Zīdīšanas nobeigums - dabiski un harmoniski!

Tā kā pēdējās nedēļās diezgan daudz konsultāciju ir tieši par šo tēmu, un arī citu māmiņu forumos redzu daudz jautājumu par zīdīšanas nobeigumu, uz kuriem bieži grūti atrast atbildes, izlēmu par šo tēmu atkal pastāstīt. 
Lai neizgudrotu velosipēdu no jauna, daļēji pārpublicēšu 2014.gada marta numura Mans Mazais rakstu "Bērna vadīta zīdīšana", kura tapšanā biju piesaistīta kā eksperte. Žurnālā varēja izlasīt arī manu pieredzi un vēl vienas zīdīšanas konsultantes  un dūlas Līgas Vasaras pieredzi, šobrīd to šeit neminēšu, bet par savu pieredzi uzrakstīšu kādreiz citreiz, jo īpaši tāpēc, ka man joprojām šobrīd ar jaunāko dēlu ir šīs attiecības aktīvajā fāzē. :) 

* * *
Raksta autore Mans Mazais žurnāliste Dace Rudzīte. 

Kas īsti ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana? «Pēc gada vecuma bērna dienas režīms ir diezgan aktīvs, viņš guļ vienu divas diendusas. Mamma neuzbāžas un krūti speciāli nepiedāvā, bet arī neatsaka, kad bērns prasa, to arī sauc par bērna vadītu zīdīšanas pārtraukšanu,» skaidro Inese Kočāne. Parasti bērns pupu prasa no rīta pamostoties un vakarā pirms aizmigšanas, kā arī pirms un pēc diendusas. Ja mamma neiet uz darbu, bet dzīvo mājās, mazais var sagribēt pazīst arī dienā, taču, cik bieži, atkarīgs no bērna un situācijas. Piemēram, viņš var vēlēties krūti, kad pakrīt un sasitas, kad nogurst vai kļūst bēdīgs, kad ir satraucies vai nogarlaikojies. Praksē novērots, ka bieži bērns pupu prasa brīžos, kad mamma apsēžas pie televizora vai datora. Tas bērnam nostrādā kā signāls: laiks uzēst! Pakāpeniski uz divu triju gadu vecumu zīdīšanas reizes samazinās, un vairums bērnu uzēd tikai no rīta un vakarā pirms miega.

Dominējošā ir mamma!

«Lai gan šī ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana, tomēr tandēmā mamma un bērns dominējošā ir mamma! Viņai jābūt gudrai, jājūt bērns un jāvēro viņa raidītie signāli. Darbojas princips – mamma ar krūti neuzbāžas un to nepiedāvā, bet, ja bērnam ļoti vajag, arī neatsaka. Ja bērnam ir nepieciešamība pazīst, bet mamma atsaka, sākas raudāšana, liela neapmierinātība un abi jūtas nelaimīgi. Atteikšana vēl vairāk pastiprina un bērna zemapziņā nostiprina ieradumu: kad prasu krūti, mamma nedod, bet, kad uztaisu histēriju, beigās tomēr iedod! Tāpēc jāskatās pēc situācijas. Ja iespējams, novērš bērna uzmanību uz kaut ko citu, bet, ja viņam birst asaras un trīc lūpiņa, pazīda. Tad zīdīšana nepārvēršas mānijā, kad bērnam vajag par katru cenu, bet mamma nedod,» uzsver zīdīšanas konsultante.

Tāpat Inese Kočāne ir pārliecināta, ka uz zīdīšanu nav jāvērš visa uzmanība, tā nav jāpadara par dzīves prioritāti, bet jāpieņem par ikdienas sastāvdaļu līdzīgi kā tējas dzeršana. Taču lielākoties daudzām mammām sākas iekšējais konflikts. No vienas puses, viņa ir pārliecināta, ka mammas piens arī lielākam bērnam ir noderīgs un imunitāti stiprinošs. No otras puses, mamma cenšas zīdīšanu pārtraukt, jo vairākums apkārtējo uz to raugās ar neizpratni, varbūt izsaka aizskarošas piezīmes, ka viņa vēl zīda lielu bērnu. Tāpēc zīdīšana pēc pusotra divu gadu vecuma nav jāafišē, īpaši tādēļ, ka bērns šajā vecumā ir spējīgs pagaidīt, uzskata Inese. Nekādā gadījumā nevajag ļaut bērnam darīt ko tādu, kas mammai nepatīk, piemēram, meklējot pupu, plēst drēbes. Pat, ja mazais niķojas, kopš pirmās dienas viņam vajadzētu saprast, ka mammai tas nepatīk un tā darīt neklājas! Jo mamma jau viņam neatsaka krūti, bet gan neļauj darīt to, kas viņai nepatīk. Arī tās ir robežas, ko noliek mamma.

Bērna signāli, kas jāņem vērā!

Zīdīšanas nobeigšana nenotiek dienas un nedēļas laikā, var paiet pat pusgads un gads no brīža, kad bērns rāda gatavību beigt. Par to, ka bērns ir gatavs pamazām atteikties no mammas krūts liecina vairākas pazīmes.

• Ap divu gadu vecumu kļūst vieglāk novērst bērna uzmanību un krūts vietā piedāvāt, piemēram, palasīt grāmatu, iziet ārā, vai vienkārši samīļoties, ja bērns prasa krūti nomierināšanās nolūkos. Ja bērns spēj novērst uzmanību, pupa dēļ nekrīt histērijā un labprāt piekrīt padarīt ko citu, tas norāda uz viņa gatavību brīdim, kad pups vairs nebūs vajadzīgs.
• Kad mamma pēc prombūtnes pārnāk mājās, bērns nepārtrauc savas nodarbes, var apsveicināties tikai samīļojoties nevis uzreiz pieprasa krūti – tas norāda uz gatavību atteikties no pupa.
• Pat ja bērns zīž bieži, brīžos, kad mammas nav mājās, viņš ļoti labi var iztikt bez krūts, prot aizmigt pats, ēd kārtīgi un prot dzert no krūzītes.
• Par pilnīgu gatavību zīdīšanas pabeigšanai liecina fakts, ka diennakts laikā ir atlikušas 1-3 zīdīšanas reizes.

Piena vērtība nemazinās

Pastāv viedoklis, ka bērnam, sasniedzot gada vecumu, mammas piens kļūst mazvērtīgāks. Inese tam nepiekrīt, sakot, ka piens ir tāds pats, kā bija. Ir pat pētījumi, kas apliecina – tad, kad zīdīšana pakāpeniski samazinās, kad kļūst mazāk ēdienreižu, piens maina savu struktūru un sastāvu un palielinās tajā esošo imūnvielu daudzums. Līdz ar to bērns labāk sagatavojas brīdim, kad viņam mammas piena vairs nebūs. Saskaņā ar kādu pediatru veiktu pētījumu otrajā dzīves gadā 448 mililitri mātes piena, kas ir apmēram diennakts daudzums, var nodrošināt aptuveni 29% no nepieciešamās enerģijas, 43% no nepieciešamā proteīna, 36%  no nepieciešamā kalcija, 75%  no nepieciešamā A vitamīna, 76%  no nepieciešamās folijskābes, 94%  no nepieciešamā B₁₂ vitamīna, 60%  no nepieciešamā C vitamīna. (Dewey, 2001.gadā veikts pētījums „Nutrition, growth and complementory feeding of the breastfeed infant”)

Gribu par katru cenu!

Vai var gadīties, ka bērns tomēr nav gatavs atteikties no krūts? Inese Kočāne uzsver, ka zīdīšanas nobeigšana ir audzināšanas sastāvdaļa, tāpēc visu nenosaka bērns. Jārada apstākļi, lai bērnam šķiet, ka viss ir tā, kā viņš vēlas, bet patiesībā to vada mamma! Ja bērns pupu uzstājīgi prasa arī pēc triju gadu vecuma, tā tomēr ir mammas atbildība, uzskata Inese, skaidrojot: ticamākais, palaists brīdis, kad bērns bija gatavs samazināt zīdīšanas reizes un raidīja šādus signālus, bet mamma tos nesaprata. Tāpat var gadīties, ka sieviete vārdos saka, ka viņai zīdīšana apnikusi un nogurdina, ka viņa vēlas vairāk pavadīt laika ārpus mājas bez bērna, iedzert glāzi vīna, taču iekšēji tam nav tomēr gatava. Pārtraucot šādā brīdī zīdīšanu, pati mamma var izjust emocionālu diskomfortu, justies vainīga, var sākt šaubīties par savu lēmumu un pārdzīvot.  Ja mamma nespēj bērnu emocionāli atlaist, arī viņš krūti prasa uzstājīgāk. To var provocēt arī situācija ģimenē, piemēram, kāda ir bērna ikdiena, kā viņš jūtas bērnudārzā, kādas ir mammas un tēta attiecības, vai piedzimis jaunāks brālis vai māsa, vai ir vēl kādi satricinājumi. Zīdīšana mēdz ieilgt arī tad, ja mamma par katru cenu vēlas to pārtraukt, bet bērns par katru cenu nevēlas tam piekrist. Ja mamma sāk dusmoties, liegt krūti, bērnā tikai pastiprinās vajadzība pēc aizliegtā augļa, un sākas apburtais loks. Inese ir pārliecināta, ka zīdīšanas pārtraukšanā svarīga ir pakāpenība: jo dabiskāk un plūstošāk tas notiek, jo mazāk uzmanības tam pievērš, jo vienkāršāk zīdīšana beidzas.  

* * *

Rakstā nav dotas gatavas receptes, kā beigt zīdīšanu, tikai vispārējie dabiskā zīdīšanas nobeiguma pamatprincipi. Un tas ir saprotami - gatavas receptes NAV! Katrās mammas un bērna attiecībās - pat vienai un tai pašai mammai, bet ar nākamo bērniņu - šis nobeigums būs citādāks! Bet tas ir saprotami, jo nākamais bērniņš ir cits cilvēks ar citādāku raksturu, emocionālo uztveri, pieķeršanos, un arī mamma atrodas jau citā zināšanu, pieredzes līmenī. Tomēr ir viens kopējs faktors pieejas izvēlē zīdīšanas nobeigumā - jo harmoniskāk un emocionāli maigāk jūs to darīsiet, jo vienkāršāk tas notiks. Par zīdīšanas nobeiguma praktisko tehniku es parasti stāstu individuālajās konsultācijās un arī klātienes nodarbībās. 

Bet, lai saprastu, vai jūsu bērns ir gatavs atradināšanai no krūts, lasiet nākamā bloga ierakstā!