Kad bērns ir gatavs papildēdienam?

Šī tēma ir aktuāla katrai zīdainīša māmiņai. Kad un kā sākt bērna piebarošanu? Viedokļi par piebarojuma uzsākšanas laiku mēdz ļoti atšķirties - gan mediķi, gan bērnu kopšanas speciālisti, gan dažādi padomdevēji bieži vien nonāk pretrunās un min dažādus bērna vecumus, kad uzsākt piebarot.
Jāsaka, ka patiesībā nevar minēt vienu konkrētu bērna vecumu, kurā viņš kļūst gatavs uzsākt iepazīties ar pipildēdienu. Bērni attīstās ļoti dažādi un, domājot par piebarošanas uzsākšanu, drīzāk jāņem vērā pazīmes, kuras liecina par bērna attīstību un gatavību pagaršot kaut ko vēl bez mammas pieniņa vai piena maisījuma.

Kas liecina par bērna gatavību uzņemt papildēdienu? 

1)  Vecums nav mazāks par 4 mēnešiem, vislabāk, ja bērnam ir 6+ mēneši
Jaunāki bērni fizioloģiski nav gatavi uzņemt un pārstrādāt citādāku ēdienu, viņu kuņģa un zarnu trakts nav pietiekami attīstījies un nav gatavs "satikties" ar šķiedrvielām, skābēm un smagākām olbaltumvielām bagātu ēdienu.
Zīdaiņa kuņģa tilpums ir salīdzinoši neliels un gremošanas sistēma nav nobriedusi, dodot papildēdienu pāragri, bērns nespēj to sagremot un tas vienkārši "iziet cauri", nesniedzot nepieciešamās uzturvielas. Pie tam šis jaunais ēdiens var kairināt gan kuņģa- zarnu traktu, var "sabojāties" vēdera izeja, bērns var reaģēt alerģiski, var rasties kairinājums īpaši autiņbiksīšu rajonā.
Tomēr pāragri uzņemot papildēdienu diezgan lielos daudzumos, bērna kuņģis tiek piepildīts un bērns nevēlas uzņemt vairs tik daudz piena, cik līdz šim. Rodas nepatīkama situācija - papildēdiens nesniedz nepieciešamās uzturvielas, bet piens, kas ir zīdainim vispiemērotākais un viegli sagremojamais ēdiens, vairs netiek uzņemts pietiekami. Tam var būt diezgan nepatīkamas sekas - gremošanas sistēmas kairinājums, nepietiekami uzņemtās uzturvielas, kas komplektā bremzē bērna fizioloģisko attīstību.

2) Bērnam ir mazinājies vai vislabāk pavisam izzudis mēles izgrūšanas reflekss, kad bērns ar mēli izgrūž jebko, kas nonācis viņa mutītē (atskaitot krūts galu vai pudelītes knupīti).
Bieži māmiņas uzjautrinās, kā mazuļi, piedāvājot viņiem papildēdienu (biezenīšus), cenšas ar mēlīti izgrūst ārā visu, kas nonāk viņu mutītē. Mammas cītīgi "salasa"ar karotīti izšpļauto ēdienu un mēģina to ielikt  bērnam mūtītē atkal. Šī "spēle"var turpināties diezgan ilgi un var būt nogurdinoša gan mammai, gan bērnam. Tomēr jāsaka, ka šī situācija norāda uz to, ka bērns nav gatavs uzsākt ēst kaut ko papildus mammas pienam vai maisījumam.

3) Fizioloģiskās pazīmes. Bērns spēj noturēt ķermeņa augšdaļu  taisni, spēj nosēdēt ar nelielu atbalstu (piemēram, mammas vai tēta klēpī atbalstoties) vai patstāvīgi. Svarīga prasme ir arī tā, ka bērns koordinē savu roku kustības - spēj satvert lietas un apzināti pietuvināt tās mutītei, veic košanas / košļāšanas kustības. Šīs prasmes liecina par to, ka bērns pratīs tikt galā ar mutē nonākušo ēdienu un to norīt.

4) Viena no svarīgākajām pazīmēm - bērns ārkārtīgi interesējas par ēdienu. Viņš  ne tikai ar lielu interesi vēro kā mielojas pieaugušie un vecākie brāļi un māsas, bet arī  stiepjas pēc ēdiena, cenšas to satvert, tuvināt savai mutītei apzināti, vēlas pagaršot.


Jāsaka, ka pastāv virkne MALDĪGU bērna gatavības pazīmju, kuras bieži akcentē arī mediķi.

1.  Sāk samazināties svara pieagums. Tā ir normāla parādība - pēc 3-4 mēnešu vecuma zīdaiņi kļūst aktīvāki, vairāk kustās, apgūst jaunas prasmes. Tas veicina svara pieauguma dinamikas palēnināšanos un rada bažas vecākiem (un arī mediķiem). Nav pamata uztraukumam, Bērnam nav jāpieņemas svarā par kilogramu katru mēnesi. 
2. Bērns pēc krūts zīšanas vai pudelītes neaizmieg,  mēdz  būt nemierīgs, ir šķietami nepaēdis. Tā ir normāla uzvedība pēc 4 mēnešu vecuma, jo bērnam vienkārši vairs nav nepieciešams tik daudz miega kā līdz šim, miega režīms mainās un bērns biežāk ir nomodā. Ne vienmēr bērna neapmierinātība norāda uz izsalkumu.
3. Bērns sāk biežāk mosties naktī. Kad tas notiek, mammas automātiski pieņem, ka bērns ir izbadējies un sāk uzskatīt, ka ar pienu viņam vairs nepietiek. Tomēr  bērni var mosties ļoti dažādu iemeslu dēļ. Pēc 3-4 mēnešu vecuma, bērnam kļūstot aktīvākam, viņš sāk jūtīgāk reaģēt uz apkārtējo vidi un tajā notiekošo, var kļūst satrauktāks un raudulīgāks. Mošanās naktī ir normāla atbildes reakcija uz dienā piedzīvoto stresu, kas var būt gan negatīvs, gan pozitīvs. Ja bērns līdz 6 mēnešu vecumam patiešām naktī pamostas izsalkuma dēļ, lietderīgāk ir piedāvāt viņam krūti vai piena maisījumu, ja bērns tiek barots mākslīgi, nevis uzsākt pāragru piebarošanu.
4. Bērns ir mazāks, vai lielāks kā viņa vienaudži. Bērni ir dažādi. Bērni aug un attīstās atšķirīgi, gluži tāpat kā mēs pieaugušie esam ļoti dažādi - gari un īsi, tievi un apaļīgi. Ja bērns ir mazāks, kā viņa vienaudži, tad vai nu viņam tādam ir jābūt, vai viņam nepieciešams vairāk uzturvielu, kuras līdz 6 mēnešu vecumam vislabāk uzņemamas ar mammas pienu vai maisījumu, gadījumā, ja bērns netiek zīdīts. Savukārt, ja bērns ir liels, viņš visticamāk tāds ir jau piedzimis, vai arī jau tagad saņem uzturvielas ar pienu vairāk nekā nepieciešams. Ir gadījumi, kad bērnam tas ir iedzimts, un viņa vecāki zīdaiņa vecumā arī bijuši lieli. Ir pavisam maldīgi uzskatīt, ka lielam bērnam ātrāk jāsāk ēst papildēdiens, jo viņam tas vairāk nepieciešams. Lieliem bērniem gremošanas sistēma nobriest gluži tāpat kā mazākiem viņu vienadžiem un sākt piebarot agrāk nav lietderīgi.

Pirms sākt piedāvāt papildēdienu, ieklausaties sava bērniņa vajadzībās un izvērtējiet viņa attīstību. Arī interese par ēdienu bērniem attīstās pakāpeniski. Ja mēs vērojam, neuzspiežam un ļaujamies procesam, ieklausoties bērnā, ir lielāka iespējamība, ka jūsu bērns būs labs ēdājs un labprāt gribēs iepazīt arvien jaunus un citādākus ēdienus. Jūs aiztaupīsiet sev nevajadzīgo cīņu par katru piebarojuma karoti un ļausiet bērnam attīstīt interesi par ēdienu dabiski. 

Par piebarojuma metodēm parunāsim citreiz! 

Labu apetīti jums un jūsu mazuļiem!