Šoreiz nedaudz pieskaršos jūtīgam jautājumam attiecībā uz bērnā zīdīšanu. Tā ir zīdīšanas emocionālā puse, kas ir attiecināma uz pāra partnerattiecībām un ģimeni kopumā.
Jāsaka, ka arvien vairāk zīdīšanas konsultantu aprindās paceļ jautājumu par
zīdīšanas audzinošo lomu ģimenē. Ne tikai attiecībā uz zīdāmo bērnu, bet arī
attiecībā uz ģimenē esošiem vecākiem bērniem, pusaudžiem.
Lai mainītu sabiedrībā iesakņojušos stereotipus par to, ka zīdīt savu bērnu
ir slēpjams no visiem fakts, ka zīdīšana ir krūts kā seksuāla objekta
izrādīšana sabiedrībai un ģimenes iekšienē, ir nepeiciešams sākt skatīt šo
jautājumu vairāk emocionālā līmenī, un kā audzinošo aspektu.
Īsumā - ko iegūst meitene - pusaudze, redzot, ka mamma zīda savu mazuli un
dara to ilgstoši un dabiski. Viņa jau no mazām dienām izprot sievietes kā mātes
pareizu uzvedības modeli, ieliek pamatus veiksmīgai meitenes šīs mātišķās
šķautnes attīstībai.
Puika, šajā pašā situācijā vēro sievietes-mammas dabisko izturēšanos, un
dziļi apziņā ieliek kodu, kas ļaus viņam nākotnē izvēlēties tādu sievieti, kas
būs ne tikai laba un mīloša sieva, ģimenes pavarda sargātāja, bet arī mīloša un
gādīga māte viņa pēcnācējiem.
Savukārt vīrieša loma veiksmīgās zīdīšanas jautājumā ir neatsverama. Pirmām
kārtām tāpēc, ka sievietei veiksmīgi zīdīt savu mazuli ir kā savas
sievišķās\mātišķās puses apliecināšana. Katra mamma lepojas ar to, ka savu
mazuli spēj zīdīt ilgstoši un bez problēmām. Ja partneris ir atbalstošs, iedrošinošs,
saprotošs un sievietei neliek justies vainīgai periodā, kad viņai ir mazs
bērns, kas prasa daudz uzmanības un mīlestības, sieviete uzplaukst pilnvērtīgāk
un jūtas pievilcīgāka, un gatava sniegt tīri instiktīvi savam partnerim lielāku
pieķeršanos, uzticību, paļāvību, tādejādi stiprinot ģimeniskās saites,
stiprinot partnerattiecības un ievadot tās jaunā, kvalitatīvākā līmenī.
Protams, daudzu sieviešu pārliecība ir tā, ka vīrietis jūtas atstumts un no
tā cieš arī intīmās attiecības, it īpaši periodā, kad ģimenē ir mazs bērns,
kurš pie tam vēl tiek zīdīts (lai gan tas pat nav noteicošais. Ja māte bērnu
nezīda, tīri dabiski viņa pievērš mazam bērnam pastiprinātas rūpes un
uzmanību). Bet te būtu jārunā par vīrieša emocionālo briedumu, gatavību tēva
lomai, spēju būt par savas ģimenes galvu un attiecību uzturētāju kopā ar savu
sievieti. Diemžēl mūsdienu sabiedrība vairo egocentrisma kultu, iepotējot
domas, ka pirmajā plānā ir manas jūtas un vēlēšanās, neskata ģimeni kā
sabiedrības vienotu indivīdu. Mēs visi labi zinām cik daudz mūsu valstī ir
šķirto ģimeņu, cik maz daudzbērnu ģimeņu, kas krasi norāda uz situāciju
jautājumā "ģimene kā vērtība un valsts labklājības pamats".
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka zīdīšanas jautājums nav tikai mammas un zīdīta
bērna savstarpējo attiecību, emocionālās saiknes jautājums, bet gan visas
ģimenes jautājums. Un jo dabiskāk to uztversim, nevilksim paralēles ar intīmām
attiecībām un vīrieša sievietes partnerattiecībām, jo vieglāk būs sabiedrībai
to pieņemt, un nemēģināt atspēkot lietas, ko pati daba mums pasaka priekšā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru