Jūs tikko "salauzāt" savu bērnu. Bravo!

Vientuļais tēvs un blogeris Dens Pīrss uzrakstīja ļoti emocionālu un dziļu rakstu par tēva lomu bērna audzināšanā, ļoti vēlējos to nodot arī latviešu auditorijai, tādēļ lūk mans tulkojums:

Tēvi, beidziet „lauzt”savus bērnus. Lūdzu.

Asi izjutu nepieciešamību uzrakstīt par to pēc gadījuma, ar ko šodien sastapos veikalā. Jau iepriekš atvainojos par raksta toni, bet citādi es vienkārši nevaru – mani pārpilda bezspēcība un niknums. Lūdzu, izlasiet rakstu līdz galam – es zinu, tas ir diezgan apjomīgs, bet par to ir jārunā un ar to ir jādalās.

Šodien, stāvot ar savu dēlu veikala rindā, pirms mums ieraudzīju aptuveni 6 gadus vecu zēnu ar tēvu. Mazais ļoti kautrīgi pajautāja tēvam, vai drīkstēs nopirkt saldējumu pa ceļam uz mājām. Tēvs no augšas uzmeta zēnam skatienu un uzrūca, lai viņš nemaisās pa vidu, stāv pie sienas un klusē. Puisēns uzreiz sadrūma un piespiedās pie sienas.

Mūsu rinda nedaudz pavirzījās uz priekšu, tādēļ puisēns atkal piegāja pie tēva, klusiņām kaut ko dungojot. Likās, ka viņš jau piemirsis par neseno tēva dusmu izvirdumu, kas bija gāzies par viņu. Bet tēvs pagriezās pret bērnu un vēlreiz to nolamāja par trokšņošanu. Puika šausmās atrāvās no tēva un iespiedās sienā.

Es pat apjuku. Šis cilvēks neredzēja to, ko redzēju es? Kā viņš nemanīja šo burvīgo puisēnu savā ēnā? Kādēļ, ne mirkli nevilcinoties, viņš „izsita” no sava bērna visu laimes sajūtu? Kādēļ viņš neciena to īso brīdi, kurā viņš var būt kopā ar savu dēlu?

Mēs palikām 3 pirms kases un puika atkal pienāca pie tēva. Vīrietis strauji izgāja no rindas, sagrāba bērnu aiz pleciem un saspieda tā, ka bērns saviebās no sāpēm. „Ja es vēlreiz dzirdēšu kaut vienu skaņu un tu aiziesi prom no sienas  - mājās tu TĀ dabūsi!” Zēns atkal pielipa pie sienas un vairāk nekustējās. Un neizdvesa ne skaņas. Viņa skaistā bērna sejiņa sadrūma un pārstāja izrādīt emocijas. Viņš bija salauzts. Tēvs nevēlējās ņemties ar bērnu, bet salauzt – ir vieglākais „audzināšanas” veids.

Bet tad mēs brīnamies, kādēļ bērni izaug „salauzti”.

Būšu ass. Daudzi cilvēki redz, kā es komunicēju ar savu dēlu un slavē mani par to, kas es mīlu savu dēlu daudz vairāk kā citi tēvi mīl savus bērnus. Velns lai parauj! To es nesaprotu, un laikam nesapratīšu nekad! Mīlēt dēlu, audzināt viņu, spēlēties – tie ir uzdevumi, kuri pa spēkam ir ne tikai supertēviem. To var izdarīt jebkurš. Vienmēr un bez izņēmumiem. Manī nav nekā īpaša. Es esmu tēvs, kas mīl savu bērnu un  izdarīs visu viņa labklājībai, drošībai un veselībai. Es drīzāk esmu gatavs saņemt sitienu pa seju, nekā pazemošu vai „nolikšu vietā” savu dēlu.

Esmu tālu no ideāla. Bet esmu pietiekami labs, lai ļautu savam dēlam saprast, ka jebkurās dzīves grūtības viņš var justies drošs. Kādēļ? Tādēļ, ka es apzinos, kādu ietekmi atstāj tēvs uz bērna dzīvi un viņa pārliecību par sevi . Es saprotu, ka visu, ko es jebkad izdarīšu vai teikšu savam dēlam, viņš uzsūks kā sūklis – vai tas būs slikts vai labs. Nesaprotu tikai vienu – kā to neapzinās citi tēvi?

Tēvi! Vai jūsu sejas atplaukst smaidā un lepnumā, kad redzat jūsu bērnu no rīta dodoties uz darbu vai pārnākot mājās? Jūs saprotat, ka bērnu morālās vērtības veidojas balstoties uz to, KO viņi redz jūsu sejās?

Vai jūs saprotat, ka bērns jūtas tāds, par kādu jūs viņu nosaucat? Ka cilvēki ļoti bieži atbilst viņiem uzliktajiem zīmogiem? Cik bieži jūs sakiet bērnam  - „Tā ir muļķīgāka lieta, kādu vien tu varēji izdomāt!” Vai jūs ticat, ka jūsu bērns ir idiots? Tādēļ, ka viņš ir noticējis? Bravo! Padomājiet par to.

Tēvi! Vai tiešām jūs domājat, ka kāds noticēs, ka jūs nevarat atiet no kompjūtera vai televizora uz 20 minūtēm, lai paspēlētos ar bērnu? Vai tiešām jūs neapzināties, ka bērna uzticības līmenis ir atkarīgs no tā, vai ar viņu spēlējas? Vai jūs apzināties kaitējumu, ko nodarāt nespēlējoties ar bērnu, katru dienu?

Jūs cerat, ka kāds noticēs muļķīgām atrunām par to, ka dusmas dažreiz vai pat bieži ir nepieciešamas audzināšanas procesā? Jūs saprotat, ka dusmas praktiski vienmēr – cilvēka emocijas, kuras vērstas uz to, lai kontrolētu citus, bet tajā pašā laikā tās jūs nespējat kontrolēt paši? Un galvenais – vai jūs pamanāt, cik ātri bērns salūzt vai pārstāj klausīt, ja ģimenē valda dusmas?

Jūs tik ļoti esat nocietinājušies un pārstājuši just bērnu dvēseli, ka nejūtaties nomākts, kad viņi saraujas jūsu klātbūtnē? Vai tiešām tas ir vienīgais, ko jūs vēlaties no viņiem? Bezierunu paklausību un bailes?

Tēti! Vai jūs neapzināties pieskārienu nozīmi? Vai jūs saprotat, kāda saikne rodas, kad glaudāt jūsu bērna muguriņu vai vēderiņu, liekot viņu gulēt? Pamostaties! Šīs neatkārtojamās dvēseles ir uzticētas jūsu rūpēm un ļoti smalki visu jūt. Viss, ko jūs viņiem teiksiet vai neteiksiet, atspoguļosies viņu prasmēs, veiksmē un laimē tālākajā dzīvē.

Vai tiešām jūs nesaprotat, ka bērni kļūdīsies, pie tam bieži? Vai tiešām jūs neapzināties to ļaunumu, ko nodarāt, bakstot bērnu par viņa neveiksmēm? Vai jūs izprotat, cik viegli ir pazemot bērnu? Tikpat viegli kā teikt – „Ko tu, muļķi, izdarīji?” vai „Idiots, cik daudz reizes man tev jāsaka...”

Atļaujiet pajautāt, vai esat kādreiz ieskatījušies acīs vecākiem, kuru bērns tikko nomiris?

Man ir nācies.

Vai kādreiz esat raudājuši bērna bērēs?

Es esmu.

Vai kādreiz esat pieskārušies koka kastei, kurā gulētu bērns? Bērns, kura smieklus jūs nekad vairs nedzirdēsiet?

Es esmu.

Es lūdzu Dievu, lai vairs nevienam tas nebūtu jāpiedzīvo.

Tēvi! Ir pienācis laiks pateikt bērniem, ka jūs viņus mīlat. Pienācis laiks priecāties par viņu 20 tūkstošiem jautājumu dienā un pieņemt, to, ka viņi nevar visu izdarīt tik ātri, cik mums gribētos. Viņu sejas izteiksmei un pareizi pateiktiem vārdiem. Priecāties par visām jūsu bērna izpausmēm.

Pienācis laiks pajautāt sev – „Ko es varu darīt, lai būtu labs tēvs?” Sadaliet prioritātes. Un pa īstam kļūstiet par TĒVU!

Pienācis laiks ar savu piemēru parādīt dēliem, kā ir jāapietas ar sievietēm, bet meitai parādīt kādu attieksmi no vīrieša viņai ir jāsagaida. Ir laiks izrādīt augstsirdību, līdzjūtību. Ir īstais laiks ar savu piemēru parādīt bērniem, kas ir veselīgs dzīves veids, dzimumattiecības, pareizās sociālās normas. Ir laiks saprast, ka tādi zīmogi kā meitenēm – „pašpuika” vai puikām – „nu tu gan kā skuķis” – tas nav normāli. Bērniem ir savs viedoklis un prioritātes un nevajag viņiem uzspiest savus stereotipus.

Tēvi! Runājiet ar dēliem maigāk, bet ar meitām – mierīgāk. Ko jūs vēlaties no sava bērna? Lai viņam skolā nebūtu draugu un cieņas pašam pret sevi? Vai arī jūs gribētu, lai viņu ievēl par klases prezidentu un viņš justos vērtīgs un spējīgs sasniegt kaut ko vairāk? Vai tad mēs neredzam, ka ļaut noticēt mūsu bērniem pašiem sev- tas ir mūsu spēkos? Vai tiešām mēs neapzināmies, ka mūsu spēkos ir iedot bērniem sociālās izdzīvošanas instrumentus?

Vai mēs neredzam, kāda ietekme mums ir uz bērniem, kad mēs runājam vienu, bet darām ko citu? Kad tik maz palīdzam bērniem izdarīt izvēli, paust savu viedokli un dzīvot pēc saviem principiem? Mēs neesam tiesīgi norādīt bērniem, ko domāt. Bet mēs varam viņiem palīdzēt domāt pareizi. Un ja mēs to darīsim, mēs varēsim nekad vairs neuztraukties par to, ko viņi izvēlēsies sev un cik apņēmīgi viņi aizstāvēs savu viedokli. Cilvēks ir uzticīgs saviem uzskatiem visu dzīvi, bet cita uzskatiem – tikai tik ilgi, kamēr neapdedzināsies.

Katram bērnam ir tiesības lūgt saldējumu un nebūt par to pazemotam. Katram bērnam ir tiesības lūgt saldējumu un nesarauties pie sienas tādēļ, ka cilvēks, kam būtu jābūt par viņa varoni, patiesībā ir tikai nelietis. Katram bērnam ir iedzimtas tiesības būt laimīgam, smieties, spēlēties. Kādēļ jūs to viņiem neļaujat? Katram bērnam ir tiesības uz tēvu, kas sākumā domā un tad dara vai runā, kas saprot, cik liela vara viņam dota – veidot cita cilvēka dzīvi; uz tēvu, kas bērnu mīl vairāk par televizoru vai sporta pārraidēm, planšeti vai viedtālruni, tēvu, kas mīl savu bērnu vairāk nekā savu laiku. Katrs bērns ir pelnījis Tēvu – supervaroni!

Iespējams, patiesībā ir tā, ka ne visi tēvi ir pelnījuši savus bērnus.

Iespējams, daudzi tēvus vienkārši nevar saukt par tēviem vispār.

Atvainojiet par asumu savos izteikumos. Iespējams daļa no manis pārmet sev, ka neko nepateicu tam cilvēkam veikala rindā. Lai šis ir kā mana nožēla. Iespējams, ka daļa no manis cer, ka, ja kaut viens tēvs, izlasot šo rakstu, izlems kļūt labāks, ja kaut viena bērna dzīve kļūs vieglāka, tādēļ, ka mani vārdi ir atraduši dzirdīgās ausis, tad katra sekunde, ko esmu veltījis šī raksta tapšanai, nebija veltīga.

Raksts no Dan Pearce bloga: 

 http://www.danoah.com/2010/09/you-just-broke-your-child.html

Tulkojums latviski - Inese Kočāne
Pārpublicēšanas gadījumā, vērsties personīgi!