Netradicionālā podmācība

Uzreiz pabrīdināšu. Tas, ko jūs izlasīsiet šajā rakstā, iespējams izraisīs neizpratni, pat pretreakciju. Tomēr iesaku izlasīt līdz galam. 

Lai rakstītu par podmācību, kura nebūt nav mana stiprākā puse kā 3 bērnu mammai, jo ir gājis un iet visādi, esmu daudz par šo tēmu domājusi un arī lasījusi. Līdz nonācu līdz interesantai grāmatiņai (varētu teikt brošūrai) "Atvadas no autiņbiksītēm" (Judīte Falka, Marija Vince) un vakar apmeklēju mūsu lieliskās speciālistes bērnu lietās Klaudijas Hēlas nodarbību "Podmācība" Valmieras Ideju mājā. Šobrīd esmu guvusi pilnīgu sapratni par podiņa apguves procesu. 

Pirms sākt aprakstīt podiņa apguves procesu, ir daži pieturas punkti, kas būtu jāsaprot.

Kā  bērna vecāki nonāk pie šī jautājuma aktualizēšanās? Kāpēc mēs uzskatam, ka bērnam nu ir laiks sākt lietot podiņu? Ar ko jāsāk? 

Diezgan lielā mērā atbildes uz šiem jautājumiem mums diktē sabiedrība un gadu desmitiem iesakņojušies stereotipi par podmācību, kuriem patiesībā nav nekāda zinātniska pamatojuma. 

Kā klasiski notiek podmācības process: 

1. Pieaugušais piedāvā podiņu neatkarīgi no tā, vai bērns ir apjautis savu nepieciešamību. Bērns tiek uzsēdināts uz podiņa.
2. Pieaugušais gaida, līdz ir sasniegts vēlamais rezultāts.
3. Pieaugušais pauž novērtējumu vai vilšanos par norisi atkarībā no rezultāta esamības/neesamības.

Tomēr, ja mēs aplūkojam tualetes lietošanas parasto kārtību:

1. Cilvēks jūt nepieciešamību
2. Cilvēks atturās no tūlītējās atvieglošanas un dodas uz šim procesam paredzēto telpu (vietu)
3. Cilvēks nokārtojas

Ja mēs analizējam šo procesu no fizioloģiskā viedokļa - tas ir reflektīvs process, kuru cilvēks kontrolē pilnībā un to vada. 

Tomēr tas nav tikai fizioloģisks process. Nokārtošanās ir saistīta ar sociālo audzināšanu, tīrs-netīrs jēdzieniem un izpratni, un arī ar zināmiem ierobežojošiem faktoriem (mēs nevaram nokārtoties jebkur, jebkurā brīdī un vietā). 

Tas nozīmē - stimulējot bērnu nokārtoties podiņā brīdī, ko ir noteicis pieaugušais, bērnam tiek atņemta iespēja pašam iepazīt ķermeņa signālus un saprast, ka sasniedzot noteiktu attīstības pakāpi, viņš pats var kontrolēt slēdzējmuskuļu darbību. 

Lai panāktu bērna nokārtošanos podiņā, bērni tiek ļoti bieži un ilgstoši sēdināti uz poda, tiek pielietotas īpaši skaņu signāli (cis, cis, a-a-a), rodot bērnam trenētu pieradumu nokārtoties pēc signāla, ko dod vecāki. Ar laiku, kad bērnam beidzot nobriest slēdzējmuskuļu kontrolēšanas refleksi un bērni kļūst spējīgi paši kontrolēt procesu, bērni sāk paši nokārtoties podiņā. Tomēr šis pārejas periods var nebūt tik nemanāms. Trenēti bērni bieži pārstāj iet uz podiņa, ir novērojami pilnīgi poda ignorēšanas periodi, izteikts agresīvs atteikums. Daudzi trenēti bērni ļoti veiksmīgi lieto podiņu, lai izpatiktu vecākiem, saņemtu uzslavu un sajūsmu spiedzienus no mammām, priecājas līdzi. 

Tagad svarīgākais - kāds ir vidējais slēdzējmuskuļu kontroles mehānisma nobriešanas vecums  bērniem? 

Pēc ļoti detalizētiem pētījumiem, kuri apskatīti augstākminētajā grāmatā ( pētījumi veikti Pikleres institūtā Loczy Budapeštā) ir noskaidrots, ka  vidējais vecums, kad bērni apguva slēdzējmuskuļu kontroli : 

zēniem 35.2 mēneši

meitenēm 34.4 mēneši. 

Ja ļoti noapaļo, tad tie ir 3 gadi kā zēniem, tā meitenēm!!

Jūs teiksiet, bet mans bērns prasās uz podiņa jau no 2 gadu vecuma! Jā - to jūs esat viņam ietrenējuši, bet ir vairāki zemūdes akmeņi, ar kuriem var saskarties vecāki un viņu bērni, ja podmācība tiek trenēta, piemēram,

• tā saucamie regresa periodi, kad bērns, kas pirms tam gājis uz poda, sāk atteikties to darīt un atgriežas pie autiņbiksītēm
• bailes un nevēlēšanās nokārtoties svešās vietās, tajā skaitā bērnudārzā, ciemos
• psiholoģiskais aizcietējums
• enurēze vecākiem bērniem
• izteiktas problēmas nokārtoties publiskās vietās
• atteikšanās čurāt vai kakāt podā (vienas no lietām), pieprasot uzvilkt autiņbiksītes

Un nobeigumā - galvenie pamatprincipi kā rīkoties, ja jūs nevēlaties trenēt bērnu iet uz poda (analoģijai - dzīvnieku pieradināšana nokārtoties noteiktā vietā), bet vēlaties palīdzēt bērnam saprast savu ķermeni un patstāvīgi kontrolēt šo procesu. 

1.  Nesteidzaties ar poda iegādi un ļoti agrīnu iepazīstināšanu ar to (pēc 2 gadu vecuma būtu piemērotāks laiks)
2. Vēlams stabils augsts pods, uz kura bērns nesēž atgāzies uz aizmuguri, ar atbalstu ne tikai uz bērna augšstilbiem, bet arī muguras (asteskaula daļā).
3. Novērojiet bērna raidītos signālus par viņa nokārtošanās procesiem (bērni bieži sastingst, var pietupties, pieķeras pie autiņbiksītēm), bet netraucējiet šajā procesā. 
4. Mierīgā balsī komentējiet, ko bērns dara - tu kakā? tu čurā? 
5. Ļaujiet bērnam interesēties un novērot kā to dara pieaugušie un vecākie bērni.
6. Iepazīstoties ar podu, paskaidrojiet, kas tajā tiek darīts. Podam jāstāv tur, kur ir vecāku nokārtošanās vieta - tualetē, vannasistabā. 
7. Nepadariet sēdēšanu uz poda aizraujošu - nelasiet grāmatas, nespēlējiet spēles, bērnam sēžot uz poda. Podiņš ir domāts kakāšanai un čurāšanai.
8. Ja bērns nokārtojas podā, jūsu sajūsmai nav jābūt vētrainai, drīzāk jums jākonstatē fakts - tu pakakāji, pačurāji, ļoti labi! Izlejiet kopīgi poda saturu tualetes podā un nolaidiet ūdeni. Pirmajās reizēs bērnam saprotot, ka kaka vai čura ir iznākusi no viņa, var būt liels šoks, interese vai pat bailes. To pašu bērns var izjust noskalojot tualetē podiņa saturu. Esiet saprotoši un pacietīgi. 
9. Ļaujiet bērnam izlemt - vai viņš grib vai negrib šobrīd nokārtoties. Ja mazulis sāka "nē" - respektējiet to. 
10. Ļaujiet bērnam pašam novilkt bikses un apsēsties uz podiņa, jo tas ir viņa lēmums - nokārtoties. Arī pieceļas bērns no poda pēc savas iniciatīvas. 
11. Autiņbiksīšu nelietošana (slapjās bikšeles) vai staigāšana pliku dupsi ar nolūku paātrināt podiņa apguvi ir nelietderīga (šoreiz nav runa par ietrenēšanu), jo neveicina refleksu nobriešanu. 
12. Nekauniniet! Ne par netīrām bikšelēm, autiņbiksītēm, ne par tukšu podu. Tas nepalīdzēs bērniem apgūt poda lietošanu, bet pat var attālināt šo procesu. 

Ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā, tā ir jūsu - vecāku - izvēle, kādā veidā jūsu bērns apgūs poda lietošanu, tomēr ceru, ka šis raksts radīs pārdomas un pavērs iespējas paskatīties uz šo procesu no citas puses.