Zīdīšanas nobeigums - dabiski un harmoniski!

Tā kā pēdējās nedēļās diezgan daudz konsultāciju ir tieši par šo tēmu, un arī citu māmiņu forumos redzu daudz jautājumu par zīdīšanas nobeigumu, uz kuriem bieži grūti atrast atbildes, izlēmu par šo tēmu atkal pastāstīt. 
Lai neizgudrotu velosipēdu no jauna, daļēji pārpublicēšu 2014.gada marta numura Mans Mazais rakstu "Bērna vadīta zīdīšana", kura tapšanā biju piesaistīta kā eksperte. Žurnālā varēja izlasīt arī manu pieredzi un vēl vienas zīdīšanas konsultantes  un dūlas Līgas Vasaras pieredzi, šobrīd to šeit neminēšu, bet par savu pieredzi uzrakstīšu kādreiz citreiz, jo īpaši tāpēc, ka man joprojām šobrīd ar jaunāko dēlu ir šīs attiecības aktīvajā fāzē. :) 

* * *
Raksta autore Mans Mazais žurnāliste Dace Rudzīte. 

Kas īsti ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana? «Pēc gada vecuma bērna dienas režīms ir diezgan aktīvs, viņš guļ vienu divas diendusas. Mamma neuzbāžas un krūti speciāli nepiedāvā, bet arī neatsaka, kad bērns prasa, to arī sauc par bērna vadītu zīdīšanas pārtraukšanu,» skaidro Inese Kočāne. Parasti bērns pupu prasa no rīta pamostoties un vakarā pirms aizmigšanas, kā arī pirms un pēc diendusas. Ja mamma neiet uz darbu, bet dzīvo mājās, mazais var sagribēt pazīst arī dienā, taču, cik bieži, atkarīgs no bērna un situācijas. Piemēram, viņš var vēlēties krūti, kad pakrīt un sasitas, kad nogurst vai kļūst bēdīgs, kad ir satraucies vai nogarlaikojies. Praksē novērots, ka bieži bērns pupu prasa brīžos, kad mamma apsēžas pie televizora vai datora. Tas bērnam nostrādā kā signāls: laiks uzēst! Pakāpeniski uz divu triju gadu vecumu zīdīšanas reizes samazinās, un vairums bērnu uzēd tikai no rīta un vakarā pirms miega.

Dominējošā ir mamma!

«Lai gan šī ir bērna vadīta zīdīšanas pārtraukšana, tomēr tandēmā mamma un bērns dominējošā ir mamma! Viņai jābūt gudrai, jājūt bērns un jāvēro viņa raidītie signāli. Darbojas princips – mamma ar krūti neuzbāžas un to nepiedāvā, bet, ja bērnam ļoti vajag, arī neatsaka. Ja bērnam ir nepieciešamība pazīst, bet mamma atsaka, sākas raudāšana, liela neapmierinātība un abi jūtas nelaimīgi. Atteikšana vēl vairāk pastiprina un bērna zemapziņā nostiprina ieradumu: kad prasu krūti, mamma nedod, bet, kad uztaisu histēriju, beigās tomēr iedod! Tāpēc jāskatās pēc situācijas. Ja iespējams, novērš bērna uzmanību uz kaut ko citu, bet, ja viņam birst asaras un trīc lūpiņa, pazīda. Tad zīdīšana nepārvēršas mānijā, kad bērnam vajag par katru cenu, bet mamma nedod,» uzsver zīdīšanas konsultante.

Tāpat Inese Kočāne ir pārliecināta, ka uz zīdīšanu nav jāvērš visa uzmanība, tā nav jāpadara par dzīves prioritāti, bet jāpieņem par ikdienas sastāvdaļu līdzīgi kā tējas dzeršana. Taču lielākoties daudzām mammām sākas iekšējais konflikts. No vienas puses, viņa ir pārliecināta, ka mammas piens arī lielākam bērnam ir noderīgs un imunitāti stiprinošs. No otras puses, mamma cenšas zīdīšanu pārtraukt, jo vairākums apkārtējo uz to raugās ar neizpratni, varbūt izsaka aizskarošas piezīmes, ka viņa vēl zīda lielu bērnu. Tāpēc zīdīšana pēc pusotra divu gadu vecuma nav jāafišē, īpaši tādēļ, ka bērns šajā vecumā ir spējīgs pagaidīt, uzskata Inese. Nekādā gadījumā nevajag ļaut bērnam darīt ko tādu, kas mammai nepatīk, piemēram, meklējot pupu, plēst drēbes. Pat, ja mazais niķojas, kopš pirmās dienas viņam vajadzētu saprast, ka mammai tas nepatīk un tā darīt neklājas! Jo mamma jau viņam neatsaka krūti, bet gan neļauj darīt to, kas viņai nepatīk. Arī tās ir robežas, ko noliek mamma.

Bērna signāli, kas jāņem vērā!

Zīdīšanas nobeigšana nenotiek dienas un nedēļas laikā, var paiet pat pusgads un gads no brīža, kad bērns rāda gatavību beigt. Par to, ka bērns ir gatavs pamazām atteikties no mammas krūts liecina vairākas pazīmes.

• Ap divu gadu vecumu kļūst vieglāk novērst bērna uzmanību un krūts vietā piedāvāt, piemēram, palasīt grāmatu, iziet ārā, vai vienkārši samīļoties, ja bērns prasa krūti nomierināšanās nolūkos. Ja bērns spēj novērst uzmanību, pupa dēļ nekrīt histērijā un labprāt piekrīt padarīt ko citu, tas norāda uz viņa gatavību brīdim, kad pups vairs nebūs vajadzīgs.
• Kad mamma pēc prombūtnes pārnāk mājās, bērns nepārtrauc savas nodarbes, var apsveicināties tikai samīļojoties nevis uzreiz pieprasa krūti – tas norāda uz gatavību atteikties no pupa.
• Pat ja bērns zīž bieži, brīžos, kad mammas nav mājās, viņš ļoti labi var iztikt bez krūts, prot aizmigt pats, ēd kārtīgi un prot dzert no krūzītes.
• Par pilnīgu gatavību zīdīšanas pabeigšanai liecina fakts, ka diennakts laikā ir atlikušas 1-3 zīdīšanas reizes.

Piena vērtība nemazinās

Pastāv viedoklis, ka bērnam, sasniedzot gada vecumu, mammas piens kļūst mazvērtīgāks. Inese tam nepiekrīt, sakot, ka piens ir tāds pats, kā bija. Ir pat pētījumi, kas apliecina – tad, kad zīdīšana pakāpeniski samazinās, kad kļūst mazāk ēdienreižu, piens maina savu struktūru un sastāvu un palielinās tajā esošo imūnvielu daudzums. Līdz ar to bērns labāk sagatavojas brīdim, kad viņam mammas piena vairs nebūs. Saskaņā ar kādu pediatru veiktu pētījumu otrajā dzīves gadā 448 mililitri mātes piena, kas ir apmēram diennakts daudzums, var nodrošināt aptuveni 29% no nepieciešamās enerģijas, 43% no nepieciešamā proteīna, 36%  no nepieciešamā kalcija, 75%  no nepieciešamā A vitamīna, 76%  no nepieciešamās folijskābes, 94%  no nepieciešamā B₁₂ vitamīna, 60%  no nepieciešamā C vitamīna. (Dewey, 2001.gadā veikts pētījums „Nutrition, growth and complementory feeding of the breastfeed infant”)

Gribu par katru cenu!

Vai var gadīties, ka bērns tomēr nav gatavs atteikties no krūts? Inese Kočāne uzsver, ka zīdīšanas nobeigšana ir audzināšanas sastāvdaļa, tāpēc visu nenosaka bērns. Jārada apstākļi, lai bērnam šķiet, ka viss ir tā, kā viņš vēlas, bet patiesībā to vada mamma! Ja bērns pupu uzstājīgi prasa arī pēc triju gadu vecuma, tā tomēr ir mammas atbildība, uzskata Inese, skaidrojot: ticamākais, palaists brīdis, kad bērns bija gatavs samazināt zīdīšanas reizes un raidīja šādus signālus, bet mamma tos nesaprata. Tāpat var gadīties, ka sieviete vārdos saka, ka viņai zīdīšana apnikusi un nogurdina, ka viņa vēlas vairāk pavadīt laika ārpus mājas bez bērna, iedzert glāzi vīna, taču iekšēji tam nav tomēr gatava. Pārtraucot šādā brīdī zīdīšanu, pati mamma var izjust emocionālu diskomfortu, justies vainīga, var sākt šaubīties par savu lēmumu un pārdzīvot.  Ja mamma nespēj bērnu emocionāli atlaist, arī viņš krūti prasa uzstājīgāk. To var provocēt arī situācija ģimenē, piemēram, kāda ir bērna ikdiena, kā viņš jūtas bērnudārzā, kādas ir mammas un tēta attiecības, vai piedzimis jaunāks brālis vai māsa, vai ir vēl kādi satricinājumi. Zīdīšana mēdz ieilgt arī tad, ja mamma par katru cenu vēlas to pārtraukt, bet bērns par katru cenu nevēlas tam piekrist. Ja mamma sāk dusmoties, liegt krūti, bērnā tikai pastiprinās vajadzība pēc aizliegtā augļa, un sākas apburtais loks. Inese ir pārliecināta, ka zīdīšanas pārtraukšanā svarīga ir pakāpenība: jo dabiskāk un plūstošāk tas notiek, jo mazāk uzmanības tam pievērš, jo vienkāršāk zīdīšana beidzas.  

* * *

Rakstā nav dotas gatavas receptes, kā beigt zīdīšanu, tikai vispārējie dabiskā zīdīšanas nobeiguma pamatprincipi. Un tas ir saprotami - gatavas receptes NAV! Katrās mammas un bērna attiecībās - pat vienai un tai pašai mammai, bet ar nākamo bērniņu - šis nobeigums būs citādāks! Bet tas ir saprotami, jo nākamais bērniņš ir cits cilvēks ar citādāku raksturu, emocionālo uztveri, pieķeršanos, un arī mamma atrodas jau citā zināšanu, pieredzes līmenī. Tomēr ir viens kopējs faktors pieejas izvēlē zīdīšanas nobeigumā - jo harmoniskāk un emocionāli maigāk jūs to darīsiet, jo vienkāršāk tas notiks. Par zīdīšanas nobeiguma praktisko tehniku es parasti stāstu individuālajās konsultācijās un arī klātienes nodarbībās. 

Bet, lai saprastu, vai jūsu bērns ir gatavs atradināšanai no krūts, lasiet nākamā bloga ierakstā!