Vientuļais tēvs un blogeris Dens Pīrss uzrakstīja ļoti
emocionālu un dziļu rakstu par tēva lomu bērna audzināšanā, ļoti vēlējos to
nodot arī latviešu auditorijai, tādēļ lūk mans tulkojums:
Tēvi, beidziet „lauzt”savus bērnus. Lūdzu.
Asi izjutu nepieciešamību uzrakstīt par to pēc gadījuma, ar ko
šodien sastapos veikalā. Jau iepriekš atvainojos par raksta toni, bet citādi es
vienkārši nevaru – mani pārpilda bezspēcība un niknums. Lūdzu, izlasiet rakstu
līdz galam – es zinu, tas ir diezgan apjomīgs, bet par to ir jārunā un ar to ir
jādalās.
Šodien, stāvot ar savu dēlu veikala rindā, pirms mums
ieraudzīju aptuveni 6 gadus vecu zēnu ar tēvu. Mazais ļoti kautrīgi pajautāja
tēvam, vai drīkstēs nopirkt saldējumu pa ceļam uz mājām. Tēvs no augšas uzmeta
zēnam skatienu un uzrūca, lai viņš nemaisās pa vidu, stāv pie sienas un klusē.
Puisēns uzreiz sadrūma un piespiedās pie sienas.
Mūsu rinda nedaudz pavirzījās uz priekšu, tādēļ puisēns
atkal piegāja pie tēva, klusiņām kaut ko dungojot. Likās, ka viņš jau piemirsis
par neseno tēva dusmu izvirdumu, kas bija gāzies par viņu. Bet tēvs pagriezās
pret bērnu un vēlreiz to nolamāja par trokšņošanu. Puika šausmās atrāvās no
tēva un iespiedās sienā.
Es pat apjuku. Šis cilvēks neredzēja to, ko redzēju es? Kā
viņš nemanīja šo burvīgo puisēnu savā ēnā? Kādēļ, ne mirkli nevilcinoties, viņš
„izsita” no sava bērna visu laimes sajūtu? Kādēļ viņš neciena to īso brīdi,
kurā viņš var būt kopā ar savu dēlu?
Mēs palikām 3 pirms kases un puika atkal pienāca pie tēva.
Vīrietis strauji izgāja no rindas, sagrāba bērnu aiz pleciem un saspieda tā, ka
bērns saviebās no sāpēm. „Ja es vēlreiz dzirdēšu kaut vienu skaņu un tu aiziesi
prom no sienas - mājās tu TĀ dabūsi!”
Zēns atkal pielipa pie sienas un vairāk nekustējās. Un neizdvesa ne skaņas.
Viņa skaistā bērna sejiņa sadrūma un pārstāja izrādīt emocijas. Viņš bija
salauzts. Tēvs nevēlējās ņemties ar bērnu, bet salauzt – ir vieglākais „audzināšanas”
veids.
Bet tad mēs brīnamies, kādēļ bērni izaug „salauzti”.
Būšu ass. Daudzi cilvēki redz, kā es komunicēju ar savu dēlu
un slavē mani par to, kas es mīlu savu dēlu daudz vairāk kā citi tēvi mīl savus
bērnus. Velns lai parauj! To es nesaprotu, un laikam nesapratīšu nekad! Mīlēt
dēlu, audzināt viņu, spēlēties – tie ir uzdevumi, kuri pa spēkam ir ne tikai
supertēviem. To var izdarīt jebkurš. Vienmēr un bez izņēmumiem. Manī nav nekā
īpaša. Es esmu tēvs, kas mīl savu bērnu un izdarīs visu viņa labklājībai, drošībai un
veselībai. Es drīzāk esmu gatavs saņemt sitienu pa seju, nekā pazemošu vai „nolikšu
vietā” savu dēlu.
Esmu tālu no ideāla. Bet esmu pietiekami labs, lai ļautu
savam dēlam saprast, ka jebkurās dzīves grūtības viņš var justies drošs. Kādēļ?
Tādēļ, ka es apzinos, kādu ietekmi atstāj tēvs uz bērna dzīvi un viņa
pārliecību par sevi . Es saprotu, ka visu, ko es jebkad izdarīšu vai
teikšu savam dēlam, viņš uzsūks kā sūklis – vai tas būs slikts vai labs.
Nesaprotu tikai vienu – kā to neapzinās citi tēvi?
Tēvi! Vai jūsu sejas atplaukst smaidā un lepnumā, kad redzat
jūsu bērnu no rīta dodoties uz darbu vai pārnākot mājās? Jūs saprotat, ka bērnu
morālās vērtības veidojas balstoties uz to, KO viņi redz jūsu sejās?
Vai jūs saprotat, ka bērns jūtas tāds, par kādu jūs viņu
nosaucat? Ka cilvēki ļoti bieži atbilst viņiem uzliktajiem zīmogiem? Cik bieži
jūs sakiet bērnam - „Tā ir muļķīgāka
lieta, kādu vien tu varēji izdomāt!” Vai jūs ticat, ka jūsu bērns ir idiots?
Tādēļ, ka viņš ir noticējis? Bravo! Padomājiet par to.
Tēvi! Vai tiešām jūs domājat, ka kāds noticēs, ka jūs nevarat
atiet no kompjūtera vai televizora uz 20 minūtēm, lai paspēlētos ar bērnu? Vai
tiešām jūs neapzināties, ka bērna uzticības līmenis ir atkarīgs no tā, vai ar
viņu spēlējas? Vai jūs apzināties kaitējumu, ko nodarāt nespēlējoties ar bērnu,
katru dienu?
Jūs cerat, ka kāds noticēs muļķīgām atrunām par to, ka
dusmas dažreiz vai pat bieži ir nepieciešamas audzināšanas procesā? Jūs
saprotat, ka dusmas praktiski vienmēr – cilvēka emocijas, kuras vērstas uz to,
lai kontrolētu citus, bet tajā pašā laikā tās jūs nespējat kontrolēt paši? Un
galvenais – vai jūs pamanāt, cik ātri bērns salūzt vai pārstāj klausīt, ja
ģimenē valda dusmas?
Jūs tik ļoti esat nocietinājušies un pārstājuši just bērnu
dvēseli, ka nejūtaties nomākts, kad viņi saraujas jūsu klātbūtnē? Vai
tiešām tas ir vienīgais, ko jūs vēlaties no viņiem? Bezierunu paklausību un
bailes?
Tēti! Vai jūs neapzināties pieskārienu nozīmi? Vai jūs
saprotat, kāda saikne rodas, kad glaudāt jūsu bērna muguriņu vai vēderiņu, liekot
viņu gulēt? Pamostaties! Šīs neatkārtojamās dvēseles ir uzticētas jūsu rūpēm un
ļoti smalki visu jūt. Viss, ko jūs viņiem teiksiet vai neteiksiet,
atspoguļosies viņu prasmēs, veiksmē un laimē tālākajā dzīvē.
Vai tiešām jūs nesaprotat, ka bērni kļūdīsies, pie tam
bieži? Vai tiešām jūs neapzināties to ļaunumu, ko nodarāt, bakstot bērnu par
viņa neveiksmēm? Vai jūs izprotat, cik viegli ir pazemot bērnu? Tikpat viegli
kā teikt – „Ko tu, muļķi, izdarīji?” vai „Idiots, cik daudz reizes man tev
jāsaka...”
Atļaujiet pajautāt, vai esat kādreiz ieskatījušies acīs
vecākiem, kuru bērns tikko nomiris?
Man ir nācies.
Vai kādreiz esat raudājuši bērna bērēs?
Es esmu.
Vai kādreiz esat pieskārušies koka kastei, kurā gulētu
bērns? Bērns, kura smieklus jūs nekad vairs nedzirdēsiet?
Es esmu.
Es lūdzu Dievu, lai vairs nevienam tas nebūtu jāpiedzīvo.
Tēvi! Ir pienācis laiks pateikt bērniem, ka jūs viņus mīlat.
Pienācis laiks priecāties par viņu 20 tūkstošiem jautājumu dienā un pieņemt,
to, ka viņi nevar visu izdarīt tik ātri, cik mums gribētos. Viņu sejas
izteiksmei un pareizi pateiktiem vārdiem. Priecāties par visām jūsu bērna izpausmēm.
Pienācis laiks pajautāt sev – „Ko es varu darīt, lai būtu
labs tēvs?” Sadaliet prioritātes. Un pa īstam kļūstiet par TĒVU!
Pienācis laiks ar savu piemēru parādīt dēliem, kā ir jāapietas
ar sievietēm, bet meitai parādīt kādu attieksmi no vīrieša viņai ir jāsagaida.
Ir laiks izrādīt augstsirdību, līdzjūtību. Ir īstais laiks ar savu piemēru
parādīt bērniem, kas ir veselīgs dzīves veids, dzimumattiecības, pareizās
sociālās normas. Ir laiks saprast, ka tādi zīmogi kā meitenēm – „pašpuika” vai
puikām – „nu tu gan kā skuķis” – tas nav normāli. Bērniem ir savs viedoklis un
prioritātes un nevajag viņiem uzspiest savus stereotipus.
Tēvi! Runājiet ar dēliem maigāk, bet ar meitām – mierīgāk.
Ko jūs vēlaties no sava bērna? Lai viņam skolā nebūtu draugu un cieņas pašam
pret sevi? Vai arī jūs gribētu, lai viņu ievēl par klases prezidentu un viņš
justos vērtīgs un spējīgs sasniegt kaut ko vairāk? Vai tad mēs neredzam, ka
ļaut noticēt mūsu bērniem pašiem sev- tas ir mūsu spēkos? Vai tiešām mēs
neapzināmies, ka mūsu spēkos ir iedot bērniem sociālās izdzīvošanas
instrumentus?
Vai mēs neredzam, kāda ietekme mums ir uz bērniem, kad mēs
runājam vienu, bet darām ko citu? Kad tik maz palīdzam bērniem izdarīt izvēli,
paust savu viedokli un dzīvot pēc saviem principiem? Mēs neesam tiesīgi norādīt
bērniem, ko domāt. Bet mēs varam viņiem palīdzēt domāt pareizi. Un ja mēs to
darīsim, mēs varēsim nekad vairs neuztraukties par to, ko viņi izvēlēsies sev
un cik apņēmīgi viņi aizstāvēs savu viedokli. Cilvēks ir uzticīgs saviem
uzskatiem visu dzīvi, bet cita uzskatiem – tikai tik ilgi, kamēr
neapdedzināsies.
Katram bērnam ir tiesības lūgt saldējumu un nebūt par to
pazemotam. Katram bērnam ir tiesības lūgt saldējumu un nesarauties pie sienas
tādēļ, ka cilvēks, kam būtu jābūt par viņa varoni, patiesībā ir tikai nelietis.
Katram bērnam ir iedzimtas tiesības būt laimīgam, smieties, spēlēties. Kādēļ
jūs to viņiem neļaujat? Katram bērnam ir tiesības uz tēvu, kas sākumā domā un
tad dara vai runā, kas saprot, cik liela vara viņam dota – veidot cita cilvēka
dzīvi; uz tēvu, kas bērnu mīl vairāk par televizoru vai sporta pārraidēm,
planšeti vai viedtālruni, tēvu, kas mīl savu bērnu vairāk nekā savu laiku.
Katrs bērns ir pelnījis Tēvu – supervaroni!
Iespējams, patiesībā ir tā, ka ne visi tēvi ir pelnījuši
savus bērnus.
Iespējams, daudzi tēvus vienkārši nevar saukt par tēviem
vispār.
Atvainojiet par asumu savos izteikumos. Iespējams daļa no
manis pārmet sev, ka neko nepateicu tam cilvēkam veikala rindā. Lai šis ir kā
mana nožēla. Iespējams, ka daļa no manis cer, ka, ja kaut viens tēvs, izlasot
šo rakstu, izlems kļūt labāks, ja kaut viena bērna dzīve kļūs vieglāka, tādēļ,
ka mani vārdi ir atraduši dzirdīgās ausis, tad katra sekunde, ko esmu veltījis
šī raksta tapšanai, nebija veltīga.
Raksts no Dan Pearce bloga:
Tulkojums latviski - Inese Kočāne
Pārpublicēšanas gadījumā, vērsties personīgi!
Tas jau nav tikai par tēviem, ar mammām mēdz būt tieši tāpat. Vienīgi, iespējams, tas tēvs veikala rindā bija nevis nelietis, bet vienkārši nelaimīgs cilvēks.
AtbildētDzēstLielisks raksts. Paldies par tulkojumu.
AtbildētDzēstDiemžēl vēl pirms nedēļas turpat Valmierā kādā apģērbu veikalā redzēju, kā kāda mamma nemitīgi izteica dažādus aizliegumus savai aptuveni 6 gadus vecajai meitai. Piemēram, "Neaiztiec! Noliec vietā! Negrābsties! Vai tiešām nevari palikt mierā?", utml. Jocīgi, jo viņas abas bija bērnu apģērbu nodaļā, kur taču varētu tieši otrādi - aicināt meitu pašai izvēlēties, izteikt viedokli, pataustīt, pielaikot... Skumji. Arī šī mazā meitene mammai traucēja.
AtbildētDzēstTieši tā Baiba, vismaz es zinu dažas ''mātes'' kuras izturās tieši tā kā rakstā aprakstīts.
AtbildētDzēstKliedz, nesaprotot, ka kliegšana provocē pretī kliegšanu. Tad kad varēs bērns uzkliegt pretī...Kad būs liels, kad varēs pasūtīt ...irst.
Aigars
Tad nav brīnums ka aug "Breiviku" paaudze! ! Bērnam ir jāsaprot ka ir reizes kad kaut ko nedrīkst. Un to ka mūsdienu bērni ignorē kad ar viņiem pa labam runā. Pati katru dienu saskaros ar to ka manai 6 gadniecei ir nulle emocijas uz to ka mamma kaut ko mēģina prasīt vai skaidrot. Kad ienāk tēvs ar stingro balsi uzreiz viss ir kā vajag. Bērni IR jāaudzina ko diemžēl mūsdienu morāle noliedz.
AtbildētDzēstTo ucināšanos kas tagad topā par audzināšanu nenosauks arī. Viens tāds luteklis kaimiņos narkomāns jau ir izaudzis. Vecāki priekšā,aizmugurē izdabaja...
AtbildētDzēst+++++++++
Dzēstraxts pilnigi tizls.
piekritu kaa izlutinasha un berna visatljautiba ir vajpraats.
nedomaju ka bernam ir kaut kas jaizveelas vai jabus bosam gimenee kas diktee visu pa savam. Vecaki tadelj ir vecaki kas audzina. nevis berns audzina vecakus.
Man diemžēl tā bija ar abiem vecākiem. Atceros kad biju maziņa man bija nežēlīgi bail no viņiem.
AtbildētDzēstTagad kad esmu pieaugusi viņi redz sevis izdarītās kļūdas manī. Cik ironiski.
Tagad viņi ir šķīrušies un abi ir man atvainojušies, bet diemžēl tas neliek man justies labāk pat ne drusciņ. Man tagad ir jāapmeklē psiheatrs.
Zane, ja Tu tik tiešām ietu pie "psiheatra", tad noteikti zinātu kā šo profesiju pareizi uzrakstīt. Tā ka nevajag te di***.
AtbildētDzēstRunājot par rakstu autora blogā:
- Raksts izskatās, ka ir apzināti rakstīts, lai būtu garš, jo "šķirstot" lapas tiek vairāk reklāmu tiek attēlots.
- Beigās arī var skaidri redzēt, ka raksta būtība ir bijusi nekas cits kā reklāmraksts viņa grāmatai.
- Pieļauju, ka tas viss "notikums" veikalā ir izdomāts. Mūsdienu interneta publikai patīk šādi raksti.
- Kāda velna pēc rakstā bija vispār jāiepin bērna miršanas tēma? Ak, jā, tas taču ir reklāmraksts un kā labāk spiest uz jūtām ja ne ar mirušiem bērniem.